Pēdējās divas nedēļas visādā ziņā bija ļoti izglītojošas. Ne tikai tādā tāpēc, ka man nebija laika un spēka piesēst pie datora un uzrakstīt kārtējo daļu no rakstu sērijas, jo mani visādām negantām metodēm spīdzināja vidusskolā (vēl saka, ka mums izglītības sistēma čābīga). Nē. Visai latvju tautai tika darītas zināmas interesantas lietas.
Piemēram, pēdējās divās nedēļās es uzzināju, ka ar bijušajiem čekistiem tagad tiekas tikai labi cilvēki. To mums vēstīja gudrais, zinošais un visādā citā ziņā lielais Kalvītis.
Deputāts Kalniņš savukārt darīja zināmu to, ka galvenais kritērijs, izvēloties Trīszvaigžņu ordera kavalierus, ir tas, vai pretendents nav nodarījis Latvijas Republikai neko sliktu.
Koķes kundze arī atzīmējās- viņasprāt, skolotāji esot slinki.
Ušakova kungs ar vienu tēzi revolucionāri mainīja mūsu priekšstatus uzreiz divās pozīcijās: vēsturē un loģikā, pasakot, ka, ja PSRS armija nebūtu “atbrīvojusi” Latvijas teritoriju no fašistiem, tad tagad Latvija nebūtu neatkarīga valsts. Vēl jo vairāk, nebūtu arī Rīgas (tpu, a es vot visu dzīvi domāju, ka tieši vācieši dibināja Rīgu). Par latviešu katastrofālas politiskās gribas trūkumu liecina tas, ka pēc tamlīdzīgiem izteikumiem godājamā mēra māja joprojām stāv nenosvilināta.
Runājot par katastrofām, mēneša sākumā tika prezentēts jaunais Rīgas zīmols. Voalā!
Jā, jā, šī te brīnuma atrādīšana ārzemēs katram rīdzeniekam izmaksās gandrīz 7 latus. Tā kā- vai nu noelsies no sajūsmas, vai ej kārties. Kāpēc TAS ir tāds, kāds TAS ir? Jo tas patīk Flikam. Patiesībā, skatoties uz šo garadarbu, tā vien rodas aizdomas, ka pats Fliks to ar grāmatu “Paint for Dummies” pie rokas būtu uzmeistarojis kādas kafijas pauzes laikā. Nemaz nepretendēju uz kāda speciālista statusu, bet ir skaidri redzams, ka logotipā teksts nav izlīdzināts pret kādu malu, trešdaļu likums ir pilnībā ignorēts, burti, spriežot pēc atšķirīgā attāluma attiecībā vienam pret otru, no sākuma uzrakstīti katrs atsevišķi, bet pēc tam ar brīvu roku visnotaļ nesekmīgi sakārtoti tekstā. Pieņemu, ka Enzelīns un citi mūsu dižie valodnieki rotē kapā, jo sapārot divu vārdu devīzē divas valodas nav labais tonis.
Dusmīgs neesmu tikai es, bet arī vietējie reklāmisti. Izņemot vienu, protams. Arī šinī sakarā es uzzināju jaunu dzīves patiesību: lai reklamētu tūrisma nozari, nevar piesaistīt vietējās reklāmas aģentūras, jo vajag svaigu skatu no malas. Hmm… Kaut gan- varbūt es jau kaut ko tādu esmu dzirdējis iepriekš…
Kaut kas līdzīgs:
]]>Gar acīm jau rēgojas, kā nīkstu skolas solā, kad pēkšņi klasē nešpetni un sazin par ko smaidīdams klasē iesperas skolotājs/a. Šo faktu palaist garām nav iespējams, jo skolotājs savu ierašanos dara zināmu, skaļi sakot: “Sveiki, bērni! Kā klājas?” vai arī “Nu ko, mazgadīgie dīkdieņi, tomēr atvilkāties pilnā sastāvā?!”. Replikas raksturs atkarīgs no ieradušās personas. Ne visiem tās ir tipiskas, bet lielai pedagogu daļai gan. Iespējams, tas kalpo kā kaujas sauciens vai aizstāj fanfaras, rau, viedākais un gudrākais pagodinājis klasi ar savu klātesamību. Lai nu kā- klasē sēdošajiem tas sagrauj pēdējās cerības, ka stunda nenotiks, bet nāksies vien ķerties pie akadēmiskā darba. Un tā nākamās 40 minūtes skolēni izliekas, ka cītīgi uzsūc zināšanas, kamēr skolotāji izliekas, ka uztur klasē dzelžainu disciplīnu un neiziet uz kompromisiem, kas varētu traucēt mācību procesu, jo nopietni strādāt par tik šķidru algu nav prāta darbs. Tādā garā deviņus mēnešus.
Labi, labi, būšu melis, ja teikšu, ka nemēdz būt jautri. Skolā ir jautri. Ne tikai tāpēc, ka tur ilgu laiku kopā pavada jauniešu bariņš, kas nosacīti uz laiku ir izolēts no apkārtējās pasaules, bet arī tāpēc, visiem šiem jauniešiem ir kas kopīgs- viņi vairāk vai mazāk pretojās skolā valdošajai sistēmai, kamēr “sistēma” cenšas iebarot savus uzskatus un domāšanas veidu. Paradoksāli. Rezultātā skolēni saliedējas. Huh!
Kaut arī man šķērmi metas no visām izglītības iestādēm, mana skola man vairāk vai mazāk patīk. Šāda situācija, protams, ir pretdabiska, tāpēc RD atbildīgās instances to steidz labot un ir lēmušas manu skolu aizklapēt nahren ciet. Atsevišķs paldies RD par rūpēm, lai man izglītība tiešām riebtos! Ja kādreiz sajutīšos kā nīkulīgs, neviena nemīlēts memļaks un sagribēšu atkārtot kaut ko līdzīgu Kolumbainai, nerīkošu to savā skolā, bet gan Izglītības departamentā. Man šķiet, tā būtu konceptuāli pareizi.
Atkal aizskarta politikas tēma. Nesen domāju, ko lai še’ uzrakstu, kamēr sapratu, ka kaut kā visu laiku nonāku pie politikas. Problēma slēpjas tajā, ka es neko no tās nesajēdzu. Bet, ilgāk padomājot, sapratu, ka Latvijā tas nav šķērslis par to pārgudri spriest. Jo vairāk, daži, kas saprot no politikas vēl mazāk, ar to nodarbojas visaugstākajos līmeņos. Vismaz man tāds iespaids radies. Subjektīvi spriežu, bet kas man var aizliegt? Ko gribu, to runāju, nepatīk, nelasiet, kaut gan mūs reti kurš “lieto”, tāpēc nav jābaidās, ka ar neapdomīgiem izteikumiem varētu aizbaidīt patstāvīgos lasītājus, jo man tādu nav. Tāpēc, kā mēdz teikt mūsu sabiedrības krējums: “Es jūs visus mīlu, ejiet…” 
P.S. Jup, esmu nomainījis niku. Gribējās dēvēt sevi latviskāk.
Kaut kas līdzīgs:
]]>