Manu radagabalu palaiž apkārt pa klasi. Līdz manām rokām tas nonāk pēdējais, jo es joprojām sēžu tālākās rindas vientuļākajā solā. Tad kā reiz kaut kas jāpieraksta. Sapratu, ka nesaprotu, par ko iet runa. Neizslēdzu iespēju, ka man pielec nedaudz lēnāk, kā maniem vienaudžiem. Taču atzīt, ka esmu stulbs, arī negrasos.
Vislabākie ir brīži, kad klasē raksta pilnīgi visi. Ne tikai zināšanas “alkstošie” jaunēkļi un jaunēkles, bet arī pedagogs. Kamēr visi, muguras saliekuši, skribelē, es sēžu un vēroju apkārtni. Idiotiska nodarbe? Visnotaļ. Toties ļoti meditatīva. Šādos brīžos rodas sajūta, ka es zinu ko tādu, ko nezin pārējie klātesošie. Pārākuma ilūzija. Ļoti vēlama nervu sistēmai.
Starp citu, neņemot vērā to visu, es kaut ko arī pagūstu iemācīties…
Kaut kas līdzīgs:
]]>