Kaut kas līdzīgs:
]]>Ņemu talkā abas rokas- ar vienu žmiedzu uz pogām, ar otru drudžaini raustu durvis. Nekā. Gan durvis, gan slēdzene no metāla, tāpēc pēc pāris minūšu pūliņiem rokas nosalušas. Iebāžu rokas kabatās un palieku stāvot zem nojumes.
Cenšos atcerēties, cik sen ielika konkrēto slēdzeni. Nonāku pie secinājuma, ka vēl pat nav apritējušas divas nedēļas. Prātā dzimst ideja uzrakstīt metāla durvju kantorim, kas apkalpo mūsu māju, pateicības vēstuli par nenovērtējami lielisko darbu, sākot to ar vārdiem: “Cienījamā nekompotento dauņu varza!”. Ap šo laiku rokas nedaudz atsilušas, dodos otrajā raunda cīņā pret slēdzeni.
Arī otro raundu slēdzene uzvarēja.
Bet slēdzene taču ir jauna. Tā nevajadzētu notikt ar jaunām lietām! Varbūt es esmu sajucis prātā un aizmirsis durvju kodu, ko ikdienā lietoju jau 8 gadus?
3. raunds. Durvis notur pozīcijas.
Nolādēts! Es kaut ko daru nepareizi? Nu, koncepts vienkāršs, man vajadzētu nospiest ciparu kombināciju, durvīm- atvērties. Kādu radošu pieeju var izdomāt durvju atvēršanas jutājumos?!
Durvis atvaira kārtējo mēģinājumu tikt iekšā.
Ui, mļe, kur spītīgs devaiss! Visiem Holivudas knariņiem, kuri domā, ka pret cilvēci var sacelties tikai datori, šīs durvis varētu ko jaunu iemācīt… Ok, šķiet, pienācis laiks iesaistīt kāju…
Arī iesaistot cīņā papildus ekstremitāti, man neizdodas pievārēt spītīgo ietaisi.
Erg… Dzīve ir pretīga. Ja es citu dienu dodos pēc korespondences uz leju ne pārāk piedienīgi ģērbies, tad ir 100% varbūtība, ka es satikšu vismaz pāris iezemiešu. Šodien, kā par spīti, neviens nenāk, lai mani no iekšpuses ielaistu.
Īss mēģinājums atdarīt durvis…
Pag, a ja nu viņas ir tik tālu dzin-dzin, ka arī no iekšpuses nav attaisāmas? Tad mans nožēlojamais stāvoklis kļūtu priviliģēts- es vismaz būtu uz brīvām kājām…
Zaglīgi paskatos uz abām pusēm un aiz muguras; pieeju tuvāk durvīm un neuzkrītoši iegāžu pa visām slēdzenes pogām ar kulaku… Kaut kas nokrakšķ…
Biju domājis, ka šī slēdzene bija galīgi sajāta. Kļūdījos. Tagad viņa ir galīgi sajāta.
Bet vismaz teorija par manu spontāno vājprātu ir apgāzta- slēdzenē iespiedusies un iestrēgusi pareizā ciparu kombinācija.
Nolemju izmantot radušos izdevību, no pogu spaidīšanas atbrīvoto roku iesaistot durvju piepacelšanā. Bez sekmēm.
Ir opcija pieklauvēt pie pirmā stāva loga un palūgt tur dzīvojošos mani ielaist. Tas varētu nostrādāt… ja es būtu pirmais šodien šeit iestrēgušais. Bet, ja gadījumā es būšu, teiksim, divdesmit sestais, kas to lūdz, tad, visticamāk, viņi mani aplies ar aukstu ūdeni vai kā citādi nodarīs pāri…
Vēlreiz uzbrūku ar kulaku. Pogas atgriežas izejas pozīcijās.
Šķiet, no šādas slēdzenes dauzīšanas nevar gūt taustāmu rezultātu. Toties palīdz atbrīvoties no emocionālas spriedzes. Varbūt arī šinī nodarbē iesaistīt kāju?
Kādu brīdi naidīgi skatos uz durvīm. Tad, nelabi gānoties, sāku histēriski raustīt durvis un aktīvi spaidīt pogas. Garām iet tantiņa ar sīku šuneli. Suns, kretīns, aprej mani un cenšas iekost. Tantiņa pavelk suni aiz siksnas, bubinot: “Правильно, собачка! Всякие наркоманы тут гуляют…”
Jā, bļin, pareizi! Vsjakie narkomani te staigā un liek vsjakajas slēdzenes durvīs. Pēc tam cilvēki netiek mājās, lai izvestu savus suņus, tā vietā viņiem jāsalst uz ielas, un viņiem virsū rīda šuneļus- ģenētiskos pārpratumus.
Ja tā turpināšu, mani aivedīs uz dūzeni. Vai tas būtu sliktākais variants? Nē. Tur vajadzētu būt diezgan silti. Mož pabaros. Kaut gan man vairāk noderētu ugunsdzēsēji. Viņiem aprīkojumā noteikti ir kas tāds, kas palīdzētu man nokārtot ar durvīm sakrājušos parādus…
Esmu atgājis no durvīm, cerīgi vērojot kāpņu telpā notiekošo. Pēkšņi tur parādās cilvēks. Es laimīgs steigšus dodos pie durvīm. Līdzko tās sasniedzu, atskan ilgi gaidītais klikšķis, un durvis atveras. Vīrietis, kas iznāk no kāpņutelpas, skatās manī ar neviltotu interesi- acīmredzot mana sejas izteiksme ir gana daiļrunīga, lai vēstītu par 45 minūtēm šausmu, ko nupat piedzīvoju. Atverot tās līdz kājai un ne uz mirkli neatlaižot, blakus esošajā puķu dobē izroku visus pusķieģeļus un sakrāmēju tā, lai iespēja, ka tās aizcirtīsies, līdzinātos nullei. Galu galā jau pēc pāris minūtēm pašam atkal būs jādodas ārā un jācer uz mierīgu dienas noslēgumu…
Kaut kas līdzīgs:
]]>Gar acīm jau rēgojas, kā nīkstu skolas solā, kad pēkšņi klasē nešpetni un sazin par ko smaidīdams klasē iesperas skolotājs/a. Šo faktu palaist garām nav iespējams, jo skolotājs savu ierašanos dara zināmu, skaļi sakot: “Sveiki, bērni! Kā klājas?” vai arī “Nu ko, mazgadīgie dīkdieņi, tomēr atvilkāties pilnā sastāvā?!”. Replikas raksturs atkarīgs no ieradušās personas. Ne visiem tās ir tipiskas, bet lielai pedagogu daļai gan. Iespējams, tas kalpo kā kaujas sauciens vai aizstāj fanfaras, rau, viedākais un gudrākais pagodinājis klasi ar savu klātesamību. Lai nu kā- klasē sēdošajiem tas sagrauj pēdējās cerības, ka stunda nenotiks, bet nāksies vien ķerties pie akadēmiskā darba. Un tā nākamās 40 minūtes skolēni izliekas, ka cītīgi uzsūc zināšanas, kamēr skolotāji izliekas, ka uztur klasē dzelžainu disciplīnu un neiziet uz kompromisiem, kas varētu traucēt mācību procesu, jo nopietni strādāt par tik šķidru algu nav prāta darbs. Tādā garā deviņus mēnešus.
Labi, labi, būšu melis, ja teikšu, ka nemēdz būt jautri. Skolā ir jautri. Ne tikai tāpēc, ka tur ilgu laiku kopā pavada jauniešu bariņš, kas nosacīti uz laiku ir izolēts no apkārtējās pasaules, bet arī tāpēc, visiem šiem jauniešiem ir kas kopīgs- viņi vairāk vai mazāk pretojās skolā valdošajai sistēmai, kamēr “sistēma” cenšas iebarot savus uzskatus un domāšanas veidu. Paradoksāli. Rezultātā skolēni saliedējas. Huh!
Kaut arī man šķērmi metas no visām izglītības iestādēm, mana skola man vairāk vai mazāk patīk. Šāda situācija, protams, ir pretdabiska, tāpēc RD atbildīgās instances to steidz labot un ir lēmušas manu skolu aizklapēt nahren ciet. Atsevišķs paldies RD par rūpēm, lai man izglītība tiešām riebtos! Ja kādreiz sajutīšos kā nīkulīgs, neviena nemīlēts memļaks un sagribēšu atkārtot kaut ko līdzīgu Kolumbainai, nerīkošu to savā skolā, bet gan Izglītības departamentā. Man šķiet, tā būtu konceptuāli pareizi.
Atkal aizskarta politikas tēma. Nesen domāju, ko lai še’ uzrakstu, kamēr sapratu, ka kaut kā visu laiku nonāku pie politikas. Problēma slēpjas tajā, ka es neko no tās nesajēdzu. Bet, ilgāk padomājot, sapratu, ka Latvijā tas nav šķērslis par to pārgudri spriest. Jo vairāk, daži, kas saprot no politikas vēl mazāk, ar to nodarbojas visaugstākajos līmeņos. Vismaz man tāds iespaids radies. Subjektīvi spriežu, bet kas man var aizliegt? Ko gribu, to runāju, nepatīk, nelasiet, kaut gan mūs reti kurš “lieto”, tāpēc nav jābaidās, ka ar neapdomīgiem izteikumiem varētu aizbaidīt patstāvīgos lasītājus, jo man tādu nav. Tāpēc, kā mēdz teikt mūsu sabiedrības krējums: “Es jūs visus mīlu, ejiet…” 
P.S. Jup, esmu nomainījis niku. Gribējās dēvēt sevi latviskāk.
Kaut kas līdzīgs:
]]>