Par upuri izmēģinājumu trusīti tika izvēlēta Jurjānu Andreja atdzejotās un savulaik populārās dziesmas “Nevis slinkojot un pūstot” vārdi. Doma vienkārša- mēs jau zinā, cik lielu kaitējumu dajebkuram tekstam nodara transleits pat tad, kad vajag iztulkot no vienas valodas citā. Jautājums- kādi būs katastrofas apmēri, ja teksts izies cauri vairākām tulkošanas fāzēm?

Te ir atbilde:

Orģinālteksts:
Nevis slinkojot un pūstot
Tautu labā godā ceļ;
Tik pie prāta gaismas kļūstot,
Tauta zied un tauta zeļ.

Ja ikviens tik zemē sētu
Vienu graudu veselu,
Kas gan izskaitīt tad spētu
Zelta kviešu krājumu!

Bet, kas lielīdamies pārdot
Ved uz tirgu pelavas,
Tas kā pelus, vējam ārdot,
Zūd no ļaužu piemiņas.

Augsim lieli, augsim lieli,
Būsim sveiki, veseli,
Uzdziedāsim, uzdziedāsim
Augstu laimi Latvijai!

Un zemāk- teksts pēc tulkošanas latviešu => angļu => krievu => vācu => franču => latviešu valodās…

Translate veikums:
Slinkojot un tā vietā cast
Labiem cilvēkiem goda apvieno;
Tādējādi gara gaismas,
Cilvēki ir plaukstoša un labklājību iedzīvotājiem.

Ja šādu apsvērumu dēļ Ķerras
Whole grain
Kas var
Zelta krājumiem, kviešu!

Bet kurš pārdeva lielīdamies
Leader pārslu
Šīs, kā pelēm, vēja nav nekas
Atmiņas zudums cilvēkiem.

Pārāk liels un kļūst lielas,
Mēs atvadu, labu veselību,
Uzdziedāsim, uzdziedāsim
Par laimi, Latvija top!

Kaut kā tā…

78 minūtes līdz beigām: radiators dedzina kreiso kāju, prāts galīgi nenesās uz mācībām.

75 minūtes: lēnām slīgstu bezcerībā- šķiet, sēžu tur jau veselu mūžību.

74 minūtes: rodas doma īsināt laiku, pierakstot skolotāja diktēto.

69 minūtes: pēc 5 minūtes ilgas saņemšanās un sevis piespiešanas patiešām sāku rakstīt.

66 minūtes: īss eiforijas brīdis- man sāk šķist, ka viela ir vienkārša un saprotama.

64 minūtes: atskārsme- ņifiga es nesaprotu.

63 minūtes: esmu pārguris no rakstīšanas. Sāp roka. Beidzu rakstīt.

63 minūtes: izdomāju, ka būtu forši ar kādu uzraut kuģus. Tuvumā nav potenciālu pretinieku, jo sēžu diezgan tālu no cilivizācijas.

62 minūtes: izdomāju, ka varētu to spēlēt multipleijerā via mobiļņiks. Sāku rēķināt, cik varētu izmaksāk datu transferēšana TELE2, lai darbinātu ko tādu.

62 minūtes: atmetu rēķināšanu- nepadodas.

61 minūte: atskārstu, ka drīzāk iemācīšos ķīniešu valodu, nekā uzrakstīšu ko dzīvotspējīgu iekš Java. Ideju norakstu.

58 minūtes: mana galvenā (saskaņā ar ekonomikā uzzināto) pamatvajadzība- drošība- ir apdraudēta: skolotājs ķēries manai solu kolonnai klāt, sūta pa diviem pie tāfeles, lai rāda savas zināšanas konkrētajā vielā. Man pagaidām nav ko rādīt.

56 minūtes: vajadzēja paprasīt tiem, kuri iesēdās manā solā, lai iet prom- tur mani līdz nākamajiem Ziemassvētkiem neizsauktu. Ko nu vairs…

54 minūtes: pildspalvai, ar kuru staigāju apkārt -27 grādu salā, gumijas detaļa nu drūp kā maizes garoza. Šīs detaļas pārvēršana putekļos varētu būt lielisks laika kavēklis.

46 minūtes: joprojām drupinu.

45 minūtes: šobrīd man tiešām šķiet, ka mana dzīve nav kā nākas piepildīta.

44 minūtes: o! Starpbrīdis tuvojas!

43 minūtes: sāku intensīvu pulksteņa hipnotizēšanu ar mērķi piespiest to maitu strādāt ātrāk.

41 minūte: vāks, šī stunda bija bezjēdzīgi iztērēta. Ok, neliela pīppauze un tad es ar sirdi un dvēseli ķeršos pie mācībām.

39 minūtes: Puse. Esmu novilcis pusi. Māviens, cik es esmu izsalcis!

37 minūtes: cilvēks informāciju var uzsūkt neapzināti, ja? Tad es vienkārši skatīšos, ko mani nelaimīgie klasesbiedri raksta uz tāfeles, un gan jau kaut kas aizķersies atmiņā.

25 minūtes: pamostos no 10 minūšu ilgas bezsamaņas ar atvērtām acīm.

24 minūtes: rodas ideja aizejot mājās uzrakstīt šo rakstu.

23 minūtes: mans uzticamais kompanjons čujs saka priekšā, ka kaut kas nav lāgā. Paraugoties pa labi, konstatēju, ka uz mani skatoties smejas daži biedri klasesbiedri. Neņemos noskaidrot, kas manī izsaucis viņu jautrību, aizsūtu pāris klusus lāstus un veģetēju tālāk.

21 minūte: spēlēju desas pats ar sevi.

18 minūtes: 3. rindas apdzīvotāji iet pie tāfeles. Es sēžu 5. rindā. Mož tomēr šodien netikšu pie dienišķās publiskā apkaunojuma devas?

15 minūtes: trešrindnieki savus uzdevumus izpildīja gaismas ātrumā un korekti. 4. rinda dodas pie tāfeles. Pisec!

14 minūtes: steidzami vajadzīgs plāns, lai izvairītos no klases priekšas apmeklēšanas.

12 minūtes: plāns gatavs- jāpārsēžās citā vietā. Visu stundu esmu bijis kluss un balts, varbūt pat nepamanīs.

12 minūtes: opciju nav daudz- brīvas vietas, kuras varētu nemanāmi sasniegt, ir divas- man blakus kolonnā pa labi un… pirmajā rindā tieši pretim pedagoga galdam (jā, jā- tur reti kurš izvēlas sēdēt). Šausminošākais ir tas, ka tuvākā vieta man neder, jo es, tur sēdēdams, jebkurā gadījumā sanāktu nākamais pie tāfļas saucamais. Paliek pirmā rinda.

11 minūtes: sāku īsenot savu neganto bēgšanu ar pabīdīšanos sēdēšanai uz beņķa malas. Tā arī palieku, pa pusei karājoties gaisā.

10 minūtes: 4. rinda dodās atpakaļ uz savām vietām. Es, ieņēmis zemo startu, gaidu, kad pedagogs aizgriezīsies un sāks labot šo kļūdas.

7 minūtes: jobcik, pedagogs gan mums neuzticas! Ilgāk par piecām sekundēm muguru neaizgriež…

5 minūtes: paskatos uz savu krēslu un saprotu- 6 minūšu laikā esmu pavirzījies par 20 centimetriem. Tādos tempols līdz 1. solam šodien netikšu. Samierinos ar savu likteni un atsēžos krēslā.

4 minūtes: vismaz savā nezināšanā neesmu viens- ceturtais sols savu uzdevumu atbildes vietā uzrakstījis kaut ko patiešām slimu. Pedagogs pasvīdīs, to labojot.

2 minūtes: joprojām neesmu izsaukts, tātad- esmu glābts! Urā!

1 minūte: vāks, ja būtu mēģinājis klusītēm stundas vidū pārvākties uz otru klases galu, būtu izskatījies pastulbi…

Latvijā reizi gadā notiek tāds pasāciens, ko sauc par `Ēnu dienu`. Tajā dienā katrs apzinīgs Latvijas skolēns var neapmeklēt vispārēji izglītojošo (smieki nāk par šo vārdu savienojumu) mācību iestādi ar vienu ļoti labu atrunu- piedalos Ēnu dienā! Tā ir tāda smuka dieniņa, kad skolēns visu/nepilnu darba laiku var sekot līdzi vienas profesijas/amata pārstāvim izzinot viņa darba uzdevumus, pienākumus, veidu, kādos to izpilda utt utjp.

Izlēmu ar ņemt dalību šinī pasākumā. Kā sacīt, vienu reizi mūžā jau var. Atrodu vietni, kur piedāvā visi ēnuvakančdevēji savas vietas. Caur to saitu var sūtīt katram vietpiedāveklim savu CV un motivācijas vēstuli, kuri to pēcāk izskata. Sistēma jau ir ok… bet tā vai tā, kādā jēga? Ja es esmu skolēns, by default es pie izglītības varu maksimāli pierakstīt- iegūta pamatizglītība. Pie darba? Nez… officiāls darbs nav strādāts un ja būtu, kauns rakstīt. Motivācijas vēstule? Tā vispar ir visa darba tirgus aborta atlieka. Marazms kvadrātā.  Tānu sapratu ka savā CēVē jāraksta visus savus darbus – sākot no skolas demolēšanas beidzot ar Pēterīša pacienāšanu ar konfektēm! Domāts, darīts. Cēvē godam aizpildīts.

Tagad jādomā, pie kā nu doties. Protams, pie visiem krutajiem amatiem kā plakātu mākslinieks iekš Pussy lounge ir baigākā konkurence. Padsmitiem gribētāju uz vienu vietu. Izlēmu neatņemt tiem dažiem cilvēciņiem cerību… meklēju tālāk. Pie reportieriem tāpat. Pataloganatoma  un Tvaika ielas ārsta ēnas vakance vispār nebija. Vienīgi… Pie mācītāja Mateja baznīcā… Tānu man bija 2 iespējas- jautrība vai kas nopietnāks. Izvēlējos jautrību! Kas ir jautrība? Valsts amatpersonas! Pie kurām? Jo lielāks amats, jo jautrāk. D

Draugi, pie Ušakova nemaz netaisos… tāpat pieņems krievu… bet skuju, kā izrādās, vienu meiteni no manas parālelklases tomēr paņēma. Pie Šlesera baigākā rinda. Laikam tur tikai šofera māsas dēls tiks ēnoties. Izvēle krita uz deputātiem! Piedāvājumā bija Pilsoniskās savienības deputāti un Tautas partijas. Kuru es paņēmu? Tautas partijas!

Lai nu kā, bet pirms pasākuma jau viss bija uz goda. Nepagāja ne pusotra diena, ka jau apstiprināja, vairākas dienas pirms noteiktā apstiprināšanas termiņa beigām!  Atnāca smuki ēpastiņš ar dienas plānu, informāciju un pārējām lietām.

Turpinājums sekos…

Tātad, pagājis vairāk nekā pusgads kopš triloģijas “Birokrātu Pavēlnieks” pirmo divu daļu publicēšanas. Vienā no tām visa starpā bija stāstīts arī par biedra Buldozera nenovērtējamiem panākumiem starptautiskās dzelzceļa pasažieru satiksmes iznīcināšanā. Tas, ko es toreiz nepieminēju- vicemēra kungs, lai cik tas absurdi nebūtu, savā, khm, mājaslapā daļu atbildības par “nedarbiem” dzelzceļu pārvadājumu jomā centās uzvelt pašreizējajam Satiksmes ministram Gerhardam.

Gerhards acīmerdzot salasījās Šlesera nepamatotos pārmetumus un nolēma darīt ko lietas labā. Tas ir, nolēma tos padarīt pamatotus.

Ventspilnieki? Jūs mani lasāt? Cik es atceros, jums 2008. gada notikums bija vilcienu satiksmes ar Rīgu atjaunošana? Tad arī šogad pārējie notikumi paliks bešā- varēsiet balsot par pasažieru vilcienu satiksmes slēgšanu pēc vesela pusotra [!] gada pastāvēšanas. Padzīvojāt trekni?

Šai slēgšanai gan ir priekšvēsture- jau no oktobra tur gāja tikai divi pāri nedēļā. Tādos apstākļos panaivi cerēt, ka cilvēkiem radīsies ikdienišķs pieradums izmantot šo transporta līdzekli vai pat kāds pirks mēnešbiļeti. Pie tam, tur diezgan nesaprotami taksēja klāt 50 santīmus. A nahren?

Ok, pie velna Ventspili (piedodiet, ventspilnieki), tur ir osta un tā tālāk, kas neļauj “nolaist” infrastruktūru. Cits stāsts ir ar Reņģi. Arī tur tiks atcelts vienīgais dīzeļvilciens, tikai problēma tāda, ka nekas cits tur nekursē. Tas, starp citu, ir pateicoties mūsu brāļiem lietuviešiem, kuri brālīgi izdarīja visu, lai tikai poļi nedalītos savās kravās ar latviešiem. Leģendārā Baltijas vienotība. Īsāk sakot, ja tagad aiztaisīs to virzienu, lai gadā ietaupītu ~250 000 latu, tad, ja pēc 2-3 gadiem sagribēs virzienu atkal taisīt vaļā, pamatojoties uz sajāto nolaisto infrastruktūru, tās uzturētājs paprasīs astronomisku summu, mērāmu vairākos miljonos (taupība latviešu gaumē). Rezumē- visticamāk, ka nākamais vilciens pēc pēdējā dīzeļa, kas no Reņģes aties 21. februārī, būs ceļamkrāns sliežu ceļa aizvākšanai.

Gulbenes un Liepājas maršruti piedzīvojuši Autotransporta direkcijas “žēlastību”- tur vilcieni joprojām ies… až divas reizes nedēļā! Tā vien spēju iedomāties, kā, teiksim, otrdienā Rīgā ielido ārzemju tūristi (atbraukuši saskatīdamies zilizaļos AirBaltic Rīgas kubikus) un gaida nākamo- piekdienas vakara- reisu uz Liepāju turpat Rīgas Centrālajā stacijā.

Ok, labi, pieņemsim, ka tur tiešām nav ko vadāt. Bet, ja patin filmu atpakaļ, tad jāatminas, ka firmas vilciens “Kurzeme” savulaik bija teju pieprasītākais reiss Latvijā ar pamatīgu pieejamo vietu aizpildījumu. Tikmēr, lai nodrošinātu Gulbenes pasažieru komfortu un vilciens vienkārši nebūtu stāvgrūdām pilns, tika nolemts to neapstādināt nevienā pieturā starp Jāņavārtiem un Lielvārdi. Tā nu man, stulbam, aprobežotam, nekompotentam un nezinošam interneta komentētājam, rodas jautājumi. Pirmkārt, kas tas par sūdīgu menedžmentu, kā rezultātā populārs firmas vilciens pie nepilnu 30% pasažieru plūsmas krituma ir bezmaz vai jānoņem no trases? Kāpēc nevarētu ieviest pieturu Ogrē un papildu maksu par ātrumu (tādu, no kuras PV spītīgi negrib atteikties Ventspils un Liepājas vilcienos) tiem, kas no Rīgas grib ātri aizbraukt uz Lielvārdi, Ogri, Pļaviņām ar Gulbenes vilcienu?

Visu šo “optimizāciju” ieguvums gadā būs mērāms 1,5 miljonos latu. Tā, starp citu, ir smieklīga summa. Tikmēr paralēli dzelzceļiem joprojām kursē tās pašas SM finansēti autobusi, Rīgas aglomerācijā gadā dzelzceļiem atņemot pasažieru miljonus.

Krīze mūs atgriežot pagājušā gadsimta nogalē. Ja šis Autotransporta direkcijas drudža murgs tiešām tiks īstenots, tad konkrētajā nozarē situācija kļūs daudz bēdīgāka kā tā bija deviņdesmitajos. Tā būs vairāk līdzīga Otrā Pasaules  kara gadu situācijai. Un to būs ar nodomu radījuši tie paši ierēdņi, kas izbazūnējuši, ka dzelzceļa pārvadājumi Latvijā ir primāri.

Lai saprastu, cik idiotiska ir PV vienošanās ar Autotransporta direkciju par nerentablo maršrutu aizstāšanu ar autotransportu- valstiskā līmenī tas izskatītos tāpat, kā ja Latvijas valdība dotos pie Zviedrijas valdības un paziņotu, ka turpmāk mūsu valdība grib valdīt tikai Rīgā un tās apkārtnē, jo reģionos tai ne pārāk vedas. Pārējo varētu savākt Zviedrija.

Rakstu vajadzēja nosaukt tā: “Pēdējā pasažieru satiksmes izd***šana”, jo pēc šīs “optimizācijas” vairs īsti nebūs ko “optimizēt”.

P.S. Kurzemes iedzīvotāji var izjust, cik stipri Rīgas kungi viņus “mīl”- viņiem no 16 vilcienu pāriem nedēļā mēneša beigās atstās tikai divus.

Vārda brīvība.

95. Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam.

96. Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.

99. Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību.

100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.

Zviedrijas bankas caur meitas bankām Latvijā lētos kredītus vairs nevarēs piedāvāt. Viņi pateiks: lūdzu, atdodiet vecos kredītus! Bet ar ko mēs atdosim – vai ar nekustamajiem īpašumiem? Nav, ar ko kredītus atdot! (..) Piramīda ir uzbūvēta, un tagad jāgaida, kad tā sabruks. (..) Vienīgais, ko varu ieteikt: pirmkārt, neglabāt naudu bankās, otrkārt, neglabāt naudu latos, jo tagad tas ir ļoti bīstami.”

Kautko jaunu pateica? Itnemaz, bet toreiz, DP paņēma cilvēku…
Domā, ko gribi. Policeja rūpējās par valsts drošību, vai varasvīru personiskām interesēm?

Interneta komentētājs. Valsts ienaidnieks?

Internetā ārēs ir tāda persona, kura sevi dēvē par FENIKSS. Jau tagad pateikšu- viņš ir antisemīts (riebj žīdi), patriotiski noskaņots, latvietis, homofobs (netīk homoseksuālisti) un, iespējams, rusofobs (riebj krievi/krievvalodīgie). Pienāca diena, kad viņš savu sakāmo par homoseksuāliem cilvēkiem (toreiz, kad geju/lezbiešu praids bija aktuāla tēma) izpauda vienā pašmāju portālā. Portāliņa īpašniece, vai kāda persona, ar teikšanu, izlēma, ka jāraksta papīrs policijai par RASU naidu kurināšanu. Labi. Sīkumus nepārzinu, bet beidzoties DP izdarībām pret FENIKSU, viņš internetā uzrakstīja vaļsirdīgu atzīšanos- raksts par visu, ko ar viņu darīja un ko lika darīt. Kā arī darbojošās personas un to vārdi.

Pilns raksts atrodams forumā `Zemessargs`, kura sevi nostāda kā latviešu nacionālistu forumu.

http://www.zemessargs.lv/forums/viewtopic.php?f=80&t=1455

Fragmentiņš ieskatam:

Pirmais ar mani sāka runāt Lorencs. Viņš sāka stāstīt ka viņiem tagad ir visa mana datortehnika, ka viņiem ir munīcija, ka es esmu naida kurinātājs. Viņš teica ka piedāvā man sadarboties ar drošības policiju un kļūt par slepeno aģentu apmaiņā pret apsūdzību atcelšanu. Viņš teica ka par munīcijas glabāšanu lietu izbeigs, bet par komentāriem gan sūtīs tālāk. Bet ja es nepiekritīšu sadarboties, tad viņi uz mana datora un datu nesējiem sakopēs visādas nelikumīgas lietas, bet man par to nāksies atbildēt. Ja nepiekritīšu sadarboties, viņi izmantos savas tiesības mani ievietot izolatorā uz 48 stundām, kā arī savas mantas es atgūšu tikai pēc pusgada vai vēlāk, jo likums viņiem ļauj viņas tik ilgi turēt policijā. Es teicu ka apdomāšu piedāvājumu.

Blogeri. Tautas ienaidnieki?

Interneta blogeris, kurš sevi dēvē par Krizdabz www.krizdabz.lv piedāvā blakus saviem rakstiem izvietot arī Ierindas Pilsoņa (nejauciet, šajā blogā darbojas cits Ierindas pilsonis) ierakstus par savām domām par valsti un tajā notiekošo. Protams, jebkuras skaļāk paustas domas par valstī notiekošo ieninteresē arī varas orgānus.

Fragments:

Vai jūsu segvārds ir Ierindas pilsonis?(..) Un tad sekoja jautājumi, kurus es uzreiz pat nesapratu – kas jums drukā rakstus? Pārprasīju, ko viņš ar to domā? Nu jūs uzrakstāt, bet kas drukā? Ar kaunu nācās atzīties, ka sekretāres man nav un drukāju pats. Bet kas jums ievieto rakstus internetā, kas nosūta jūsu rakstus? Te nu man pielēca, ka inspektors uzskata mani par nespējīgu nospiest dažus taustiņus uz klavieres vai arī par tik atpalikušu, ka nevaru iemācīties, kā lieto e-pastu. (..) Parunājām vēl par šo un to, piemēram, kuras valsts vai kāda politiska grupējuma uzdevumā es strādāju (vārdi citi, bet doma tāda), vai es tiešām varu izpildīt savus publiskos izteikumus u.t.t., par politiku vispār, par likumdošanu, par finansēm. Jutu, ka sākam kult tukšus salmus un apspriest manus no konteksta izrautus izteikumus un piedāvāju inspektoram izlasīt visu ko esmu rakstījis.

Pilns Ierindas Pilsoņa raksts par viesošanos atrodams Krizdabz blogā-

http://krizdabz.lv/2009/09/16/drosibas-policija-%E2%80%93-skats-no-malas/

http://krizdabz.lv/2009/09/14/par-drosibas-policiju-un-revolucijam/

Rezumē- filtrējiet visu savu tekstu. Pat daži vārdi, kopējajā rakstā/komentārā var ieinteresēt institūcijas.

DP par apgalvojumiem, ka tā apdraud vārda brīvību, draud sodīt

Un pats skaistākais. Policeja apgalvo, ka sodīs visus, kas izsakās ka tā apdraud vārda brīvību.

Tai pat laikā DP neizslēdz iespēju, ka tiks sākti kriminālprocesi pret cilvēkiem, kas rakstus par D.Smirnova aizturēšanu internetā komentējuši ar tādām frāzēm kā «Dmitrijs Smirnovs visu pateica pareizi. Latvijai draudot Īslandes liktenis» vai «Drošības policija Latvijā cenšas atjaunot totalitārismu, liedzot cilvēkiem tiesības uz vārda brīvību».

Šis ir tiešam fantastisks murgs — izsaki viedokli, ka DP valsti virza totalitārisma virzienā un DP, tāpat kā autoritārās un totalitārās valstīs, pārkāps vārda brīvību un vajās viedokļa paudējus

Rezumē: Esi labs pilsonis. Labs ir tāds, kurš sēd un klusē.

Nē, dārgie biedri, uztraukumam vēl nav pamata. Nekas vēl nav apstiprināts un nebūs vēl tuvākajā laikā. Jo ir palaista kampaņa (www.tautasprezidents.lv), kura aicina cilvēkiem parakstīties par tautas referenduma sākšanu.
Kāpēc man tik ļoti nepatīk šī ideja?
Ārkārtīgi vienkārša ir atbilde- ja tauta nav spējīga ievēlēt jēdzīgu saeimu, tad kur nu vēl prezidentu.
Lai arī viss šis projekts ir radīts ar labākajām vēlmēm, labot situāciju valstī, tas tā nebūs! Cik zinam, tad partijām, ja ļoti vajag, atradīsies lielas naudas (Šlesers, Ventspils, maskava… visi nosponsorēs), lai palaistu tik spēcīgu tiešu un netiešo kampaņu, ka vidusmēra latvietim nekas cits neatliks kā nobalsot par vienu no tiem daiļrunīgajiem kandidātiem. Šī prezidenta lieta pavērs vēl plašākus apvāršnus valsts pilnīgā izzagšanā. Viens cilvēks ar tik plašām pilnvarām… domā par to nesapņo tumšos vakaros mūsu varturi? Projekts paredz pārāk lielu varu prezidentam (kas var būt labi, ja tur sēž sakarīgs cilvēks). Mūs VL aicina atgriezties pie ulmaņlaikiem, kad Ulmanis būdams valsts galva un premjers bija paņēmis varu savās rokās. Vadonisms. Tikai ar ko šīs vadonisms atšķirsies no tiem laikiem? Ar vienu cilvēku- Ulmani. Šoreiz nebūs prezidents valsts glābējs, tas būs kāds, kuram bizness ir pāri visam.
Spēks, lai ir ar jums.

Tikmēr mūsu pašu Dievzemītē partiju jaunākie reitingi zīmē interesantu ainu- šobrīd vēlētāju uzticība SC ir gana liela, lai viņi varētu iegūt absolūto vairākumu Skudru Pūznī. Tātad joprojām tūkstoši tic, ka apvienība, kas uzskata šo valsti par vēsturisku pārpratumu un draudzējas ar vienīgo pret mūsu valsti naidīgo politisko režīmu uz pasaules, un, iespējams, arī Visumā, pēc uzvaras vēlēšanās godās Latvijas vērtības, cels iedzīvotāju labklājību utt., utjp..

Jā, jā, runa ir par TO pašu! Stulbums. Nē, ļaujiet precizēt- The Stulbums. Visbiežāk sastopamā dabas parādība. Unikāla mentālā īpašība, kura piemīt visiem, bet sadalījums gan ir nevienlīdzīgs un visādi citādi nedemokrātisks. Un, kas ir pats svarīgākais- Stulbums ir pats efektīvākais cilvēces ierocis cīņā pret… cilvēci.

Tāpēc, dārgie biedri- sameklējiet, kur grāmatplauktā jums stāv Bībele, un lieciet tās vietā enciklopēdiju. Lai Einšteins ir ar jums!

P.S. 1:0

Zemāk piedāvāti divi īsi raksti par to, ka latviešu pēdējā laika slavenākās filmas “The Soviet Story” režisors saņēmis augstu Igaunijas apbalvojumu. Abi raksti nāk no viena Latvijas ziņu portāla, kas ir ļoti labi apmeklēts, tikai pirmais no tiem ir domāts latviski runājošajiem, otrais- krievvalodīgajiem.

Salīdziniet!

Igaunijas vēstnieks Latvijā Jāks Jerīts pasniedzis dokumentālās filmas “Padomju stāsts” režisoram Edvīnam Šnorem Igaunijas augstāko apbalvojumu ārvalstniekiem – Māras zemes krusta ceturtās šķiras ordeni. Augstais apbalvojums Šnorem pasniegts par nopelniem Igaunijas valsts un tautas labā ar Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa rīkojumu, informēja Igaunijas vēstniecības Latvijā preses referente Kristīne Biezā. Māras zemes krusts ir kā pateicības apliecinājums ārzemniekiem, kam ir īpaši lieli nopelni Igaunijas labā. Ordenim ir piecas parastās šķiras, un kā īpašs apbalvojums ir lielkrusts ar ķēdi.

Режиссер документального фильма “The Soviet Story” Эдвинс Шноре стал кавалером эстонского ордена Крест Маарьямаа IV степени, об этом сегодня, 6 ноября, сообщает латвийское издание Latvijas Avīze. Шноре награжден орденом “за вклад в выражение исторической истины”. “В фильме речь идет о вещах, которые важны для всех народов, но по известным причинам особенно затрагивают Прибалтику”, – пояснил посол Эстонии в Латвии Яак Йыэрюйт.

Напомним, что Латвия наградила Шноре орденом Трех звезд IV степени.

Как сообщало ИА REGNUM Новости ранее, председатель Антифашистского комитета Финляндии Йохан Бекман считает, что “The soviet story” является “самым антирусским фильмом в мире”. В октябре 2008 года ИА REGNUM Новости опубликовало доклад историка Александра Дюкова “The Soviet Story: Механизм лжи”, в котором доказательно утверждается, что создатели латвийского пропагандистского фильма в описании истории СССР основываются на фальшивых документах, ложных утверждениях и манипуляции видеорядом.

Atsauces: [1] [2] .

Manu radagabalu palaiž apkārt pa klasi. Līdz manām rokām tas nonāk pēdējais, jo es joprojām sēžu tālākās rindas vientuļākajā solā. Tad kā reiz kaut kas jāpieraksta. Sapratu, ka nesaprotu, par ko iet runa. Neizslēdzu iespēju, ka man pielec nedaudz lēnāk, kā maniem vienaudžiem. Taču atzīt, ka esmu stulbs, arī negrasos.

Vislabākie ir brīži, kad klasē raksta pilnīgi visi. Ne tikai zināšanas “alkstošie” jaunēkļi un jaunēkles, bet arī pedagogs. Kamēr visi, muguras saliekuši, skribelē, es sēžu un vēroju apkārtni. Idiotiska nodarbe? Visnotaļ. Toties ļoti meditatīva. Šādos brīžos rodas sajūta, ka es zinu ko tādu, ko nezin pārējie klātesošie. Pārākuma ilūzija. Ļoti vēlama nervu sistēmai.

Starp citu, neņemot vērā to visu, es kaut ko arī pagūstu iemācīties…

Pēdējās divas nedēļas visādā ziņā bija ļoti izglītojošas. Ne tikai tādā tāpēc, ka man nebija laika un spēka piesēst pie datora un uzrakstīt kārtējo daļu no rakstu sērijas, jo mani visādām negantām metodēm spīdzināja vidusskolā (vēl saka, ka mums izglītības sistēma čābīga). Nē. Visai latvju tautai tika darītas zināmas interesantas lietas.

Piemēram, pēdējās divās nedēļās es uzzināju, ka ar bijušajiem čekistiem tagad tiekas tikai labi cilvēki. To mums vēstīja gudrais, zinošais un visādā citā ziņā lielais Kalvītis.

Deputāts Kalniņš savukārt darīja zināmu to, ka galvenais kritērijs, izvēloties Trīszvaigžņu ordera kavalierus, ir tas, vai pretendents nav nodarījis Latvijas Republikai neko sliktu.

Koķes kundze arī atzīmējās- viņasprāt, skolotāji esot slinki.

Ušakova kungs ar vienu tēzi revolucionāri mainīja mūsu priekšstatus uzreiz divās pozīcijās: vēsturē un loģikā, pasakot, ka, ja PSRS armija nebūtu “atbrīvojusi” Latvijas teritoriju no fašistiem, tad tagad Latvija nebūtu neatkarīga valsts. Vēl jo vairāk, nebūtu arī Rīgas (tpu, a es vot visu dzīvi domāju, ka tieši vācieši dibināja Rīgu). Par latviešu katastrofālas politiskās gribas trūkumu liecina tas, ka pēc tamlīdzīgiem izteikumiem godājamā mēra māja joprojām stāv nenosvilināta.

Runājot par katastrofām, mēneša sākumā tika prezentēts jaunais Rīgas zīmols. Voalā!

Jā, jā, šī te brīnuma atrādīšana ārzemēs katram rīdzeniekam izmaksās gandrīz 7 latus. Tā kā- vai nu noelsies no sajūsmas, vai ej kārties. Kāpēc TAS ir tāds, kāds TAS ir? Jo tas patīk Flikam. Patiesībā, skatoties uz šo garadarbu, tā vien rodas aizdomas, ka pats Fliks to ar grāmatu “Paint for Dummies” pie rokas būtu uzmeistarojis kādas kafijas pauzes laikā. Nemaz nepretendēju uz kāda speciālista statusu, bet ir skaidri redzams, ka logotipā teksts nav izlīdzināts pret kādu malu, trešdaļu likums ir pilnībā ignorēts, burti, spriežot pēc atšķirīgā attāluma attiecībā vienam pret otru, no sākuma uzrakstīti katrs atsevišķi, bet pēc tam ar brīvu roku visnotaļ nesekmīgi sakārtoti tekstā. Pieņemu, ka Enzelīns un citi mūsu dižie valodnieki rotē kapā, jo sapārot divu vārdu devīzē divas valodas nav labais tonis.

Dusmīgs neesmu tikai es, bet arī vietējie reklāmisti. Izņemot vienu, protams. Arī šinī sakarā es uzzināju jaunu dzīves patiesību: lai reklamētu tūrisma nozari, nevar piesaistīt vietējās reklāmas aģentūras, jo vajag svaigu skatu no malas. Hmm… Kaut gan- varbūt es jau kaut ko tādu esmu dzirdējis iepriekš…