Rīga.

Celtnieki rūpīgi savāca savas lāpstas, traktorus, urbjus, iereibušos kolēģus, spainīšus, grābeklīšus un ar visu šo mantību devās jaunu smilšu kastu meklējumos, tā kā vecajā, Dienvidu tilta 3. kārtas būvbedrē, bija palikuši bez uzmanības un sīcenes saldējumam. RD nekādu haju par tādiem sīkumiem neceļ. Satiksmes departamenta rīcībā ir informācija, ka automašīnu, lielgabarīta civilpersonu un pajūgu kustība divu gadu laikā pilsētā samazinājusies gandrīz uz pusi. Kā reiz puse dienvidu tilta kompleksa transporta mezglu arī ir gatava. Tātad ar tiem pašiem vajadzētu būt līdzēts, lai nodrošinātu transporta kustību. Jaunizvilktais kardināls, tikko atgriezies no zooloģiskā dārza, Ķemeru purva vai tamlīdzīga demokrātijas tempļa, norādīja, ka visi pabeigtie krustojumi gan atrodas vienā Daugavas pusē, no kā jāsaprot, ka mīklainajā kreisajā pusē nekas cits kā iezemiešu ciltis un uz slotaskāta uzsprausta plāksnīte “DEAD END” nevarētu būt.

Tikmēr pilsētas naudīgāko celtniecības inventāru ar ģeogrāfiju nesamulsināsi. Viņš paceļas pāri oranžā tilta neveiksmēm, un neviens nespēj apturēt buldozeragregātu bārstīt solījumus. Šīsvasaras aktuālais hīts viņa repertuārā- Ziemeļu maģistrāle. Viņš sola tuneli zem Meža kapiem, viaduktu pāri Ulbrokas mūža mājām un piknika vietas Rumbulas masu kapos; dievojas uzbūvēt četrpadsmit braukšanas joslas uz visām debess pusēm un pa Z asi, tāpat kā rotācijas apli ap Baltezeru, strauju pagriezienu pa kreisi Čaka ielas rajonā un četrdesmitgrādīgu pacēlumu pie “Latvijas Balzāma” firmas veikala. Visbeidzot grandiozu tiltu kā tiešā un pārnestā nozīmē augstāko odas plānprātībai toņkārtu un patosi dramatisko kulmināciju.

“…un celtniecība,” vicetraktors deklarē tik sparīgi, ka eksprezidentonkulim nākas aizlaist rorēs kamieļa devu validola, “Jāsāk pēc iespējas ātrāk, jo tik grandiozs projekts kā atstāt kaut ko karājamies gaisā nepabeigtu 60 metru augstumā sasildīs ekonomiku un radīs jaunas dar…”

Neskatoties uz sētniecības šaikas pūliņiem, Rīgas ielās joprojām atrodas liels daudzums bezsaimnieka apmatojuma un citāda draza, tāpēc līdz ar pirmajām lietus gāzēm visa šmuce sametās kamolos un čokuros, bet galvaspilsētas ūdens novadīšanas sistēma centralizēti un solidāri aizrijās, izdvešot vāru “Kļunk!” un laižot lielākus un mazākus pilsētvides objektus brīvā stila peldējumā. Nākamajā dienā pilsētas galvenais santehniķis bleķoja, ka avārija notikusi, jo ūdens atpumpēšanas ierīcei bija piekļuvis pārāk liels mitrums, vai kaut ko tamlīdzīgu. Lai rūpīgāk atdzesētu pilsētnieku sakarsušos prātus un apgrauzdētos valriekstus, viņš izmeta tādu tupību, ka, viņaprāt, meliorēšanu Vecrīgā efektīvāk būtu organizēt ar grāvju palīdzību. Pēc tam viņš aizdevās skatīties, kā spāņi publiski apkauno vāciešus.

Latvija.

KNAB vāc arvien jaunus pierādījumus TEC-2 izsaimniekošanas lietā. Veicot virkni kratīšanu, operatīvie darbinieki Miķeļsona savrupmāja atrada un konfiscēja spēkstacijas dzesēšanas iekārtas un pārtikas produktus, kas tajās atradās- 5 Aldara “Zelta” 0,5l tilpuma alus pudeles, kā arī pelmeņus “Klasiskie”.

Nedaudz parastāki poliči pieteica karu prostitūcijai. Visupirms to gribēja darīt kaut kāda sieviešu organizācija. Viņi tur izdomāja laist darbā sarežģītus apgrieztās psiholoģijas paņēmienus: teikt, davai, nopērciet kādu, ar to panākot, lai visiem atkrīt vēlēšanās. Savdabīgais piegājiens lietām un loģikai palika policijas neizsekots, viņiem tādas stulbības liekas kā ledlauzim ziemas riepas, tāpēc šie sapūtās par galvas jaukšanu, rosināja lietu pret prostitūcijas apkarotājām par prostitūcijas slavināšanu un izvirzīja operatīvo versiju, ka vietējā feministu sekcija saskārusies ar finansiālajām grūtībām, tāpēc sāk pārdot organizācijas locekles.

Pasaule.

Pēc ilgstoši veiksmīgām likmēm viena no kājām beidzot paslīdēja slavenajam astoņkājim, kurš bija veiksmīgi licis likmes uz Vācijas izlases sniegumu PK futbolā, lai izvairītos no nonākšanas tuvīnajā jūras velšu restorānā. Tā kā viņš to bija darījis publiski un, kā iepriekš minēts, nekļūdīgi, kustonis bija iemantojis citu totalizatoru spēlmaņu un futbola fanu uzticību, tāpēc pēc kļūdīšanās astoņkājis pa pastu masveidā saņem nāves draudus un pieprasījumus atmaksāt summu, ko viņam uzticējušies likmju licēji zaudējuši. Pats jūras radījums tiesībsargājošajās iestādēs vērsies tikai pēc tam, kad kāds maniaks viņa prombūtnes laikā ielavījies viņa miteklī un ielicis ledusskapī mirušu garneli.

Nav citu spamu par šo tēmu.

Protams, daudzi latvieši ir aizkaitināti par Zemgales ziņu portālā ievietoto klaji pretlatvisko viedokli apgalvojuma formā. Var teikt, ka rakstā ir gan ignorēti vēsturiski fakti, gan trūkst elementāras loģikas. Nebūs nošauts greizi arī tad, ja kāds norādīs, ka deportācijās, protams, bija padomju varas ieinteresētība, tikai tam nav nekāda sakara ar nacistiem un Otro pasaules karu. Nebūs grēkots, norādot, ka vispār ir grūti saprast, ko autors ir vēlējies pateikt, jo, lai arī kādas gaisa pilis viņš celtu, tekstā nav nekā, kas noliegtu, ka deportācijas ir bijušas kara noziegums, bet tas netraucē zākāt visus, kuri tās piemin. Visbeidzot var rezumēt, ka tas ir klaji neizglītota cilvēka viedoklis, kaut vai tāda sīkuma pēc, ka gara nedarba tēvs, raksturīgi savai sugai, nezin atšķirību starp fašismu un nacismu (man, starp citu, bija jautri un aizraujoši palasīt, kā pie Padomju armijas zvērībām pret civiliedzīvotājiem atkal jau izrādījās vainīgi nacisti). Tomēr tekstā ir zināma daļa taisnības.

Paskaidroju. Citos gadījumos šāda veida pilsonis cilvēkveidīgais, dzimtenes dezinformatīvās telpas un ģimenes tradīciju motivēts, izsper kaut ko galīgi aplamu un provokatīvu par vēsturi vai tiesībām pret valsti, kas no pretējās puses izsauc uz emocijām bāzētu atbildi, piemēram: “Vot tevi lopu vagonā un uz roģinu palīdzēt apgūt neskartās dabas agātības starp Vladivostoku un Jakutsku!” Līdz šim vismaz es biju domājis- lai arī cik vietā tas pateikts, tomēr liekas nedaudz nekorekti un brutāli. Kaut kā necivilizēti tā būtu darīt, ne?

Un te atnāk šitāds Jefimovs. Būdams krievvalodīgais, paziņo, ka tamlīdzīgas deportācijas ir humānisma akts. Man, savukārt, gribas vilkt paralēles ar mūsdienām. Viņš saka, ka 1941. gadā te bija piektā kolonna. Es saku- tāda te ir arī tagad, un viņš ir fragments, kas to veido. Rakstā teikts, ka tā traucēja normālai valsts funkcionēšanai un drošībai, identiska situācija ir arī šodien (skolu reforma 2004. gadā; Tallinas grautiņi; prokrieviskas partijas, kuras, apejot likumu, daļēji finansē sveša valsts). Jefimovs apgalvo, ka deportācija bija nepieciešama un tai vajadzēja būt vēl plašākai, bet te nu var viņam nepiekrist, jo ir tāda lieta kā nevainības prezumpcija. Tomēr, ja no viņa perspektīvām tamlīdzīgi akti ir pieļaujami un normāli, un viņš pats atdzīst, ka nav vienisprātis ar pastāvošo varu- kāpēc gan viņu pašu neizraidīt no valsts tikpat pazemojošā veidā? Es saprotu, ka tas nenotiks, bet vai autoram, ņemot vērā viņa uzskatus, būtu pamats par tamlīdzīgu vēršanos pret viņu sūdzēties? Jo 1949. gadā, cik zinu, karš jau bija beidzies, bet deportācijas- nē. Un visi taču būtu apmierināti- gan sirdīgie latvieši, kuri vēsturi nav mācījušies no padomju laikrakstiem, gan izsūtītais autors, kurš varētu priecāties par to, ka Latvija beidzot pārņem viņa mīļotās valsts tiesību praksi.

Kaut kas līdzīgs:

1. Valsts. Liktenis.
2. Tautas prezidents!
3. Lisabonas līgums- ko tas vējš mums atnesīs?

Kautkā gadījās ieklīst savā statistikas lapā un re! Ko es tur ieraugu? Kautko ārprātīgu!

Es ieraugu savu statistikas līkni gandrīz vertikālu! Jēziņ, serveris taču izkusīs! Tādu slodzi nav redzējis mēnešiem ilgi.

Mans biedrs nonāca pie secinājuma- vainīgs ir tas, ka esam kādam lielblogotājam uzkāpuši uz varžacīm! Rezulātā, caur to spamu, ko iemetu ārčija komentāros pie manis noplūda daļa lasītāju- arī tie komentējošākie.

Sāksim ar šodienas secinājumiem:

1) Vienmēr aktuāla un nemirstīga tēma blogos ir par blogiem! Tai tēmai netrūks lasītāju vismaz vēl kādu laiciņu.Tas ir kā riņķa dancis. Neizsmeļams jaunības kauss, kur katrs spēj rast veldzi un izteikt savas domas nebaidoties tikt nolīdzinātam līdz ar zemi.

2) Atbildot uz lielblogotāju ierakstiem savā vietnē tu sev iepelni papildus apmeklējumu- pārsvarā no lielblogotāja lasītāju puses.

3) Ja tevi izspamo apkārt vēl kāds lielblogotājs, tad vari sagaidīt arī papildus trafiku. Manā gadījumā, mani palaida gaisā BlackHalt`s iekš sava tvīterotāja.

Un kā panākt, lai interneta rakstnieks tevi izspamo? Raksti par viņu- tobiš, raksti par blogiem! Atkal tas sasodītais riņķa dancis.

Varbūt tomēr padomājot vēlreiz varam saprast, kāpēc tieši visi cenšas rakstīt par blogiem? Rakstot par blogiem spējam pietuvināt sevi veiksmīgiem tīmekļa iekarotājiem? Vai to mums maz vajag?

Kaut kas līdzīgs:

1. Blogi, bļ*
2. Dievzemītes blogzemju dievi.
3. Literārais (sīkais) huligānisms.

Atļaušos izteikt savu viedokli.

Latvijas blogi ir vāji. Lasot kārtējo sadirsti slimo rakstu, kur kāds pumpains tīnis gaužas par to, cik viņam skolā sūdīgi tu saproti, ka visi valsts blogi kopumā tomēr ir mūsu samaitātās sabiedrības spogulis. Blogeris ir neapzināts žurnālists, kurš nevis iet uz darbu un pilda uzdoto, bet raksta par to, kas viņam patīk un kā viņam patīk. Viņš ziņo pasaulei par saviem uzskatiem, emocijām un piedzīvoto. Un šeit mums parādās atkal tas pats depresīvais tīnis. Viņam bija svarīgi to uzrakstīt, jo tā tēma viņu skar vistiešāk. Blogi, tvīti, ziņu komentāri un viss pārējais marazms ir tikai sekas. Mēs internetā redzam un sajūtam to, ko cilvēks reālā dzīvē neatļautos izpaust skaļi.

Cik  man personīgi šī lieta ir nozīmīga? Tajā, ka man primārais nav tas, cik mani lasa un ko par mani domā citi, blogs ir veids, kā palīdzēt sakārtot domas ar sekundāro funkciju – savas domas nodošanu tālāk. Man patīk palasīt savus vecos ierakstus, paskatīties, kā mana uztvere pa šo laiku ir mainījusies, atceros tā mirkļa emocijas. Palīdz man saglabāt savu esību un nepazaudēt neko.

Blogam nebūs būt kā `stila` elementam, kura primārā funkcija ir lasītāju piesaistīšana, tas ir entertainment un tas nepalīdzēs ne tev, ne lasītājam, jo tas neesi tad tu, kas to raksti, bet gan trendu vadīts robots

Kaut kas līdzīgs:

1. Kāpēc `par blogiem`?
2. Dievzemītes blogzemju dievi.
3. Literārais (sīkais) huligānisms.

Kaut kas līdzīgs:

1. Izsludinām meklēšanu.
2. Pie kā noved garlaicība…
3. Apsveicu!

Iespējams, lasot manus iepriekšējos ierakstus, varētu rasties iespaids, ka mēbeļu nolietošana ir vienīgā mana nodarbe skolā. Maldīgi. Pie pilnas sajēgas apzinoties, ka man dota iespēja izmantot vislabākās izglītības sistēmas pasaulē sniegtos pakalpojumus, es apgūstu visu un visādi, galvu nepacēlis.

Nu es izjūtu vēlmi dalīties dažos savos skolas pierakstos ar tiem, kuri ir mani līdzgaitnieki šajā neatsverami vērtīgajā pieredzē, kā arī ar tiem, kas jau ieguvuši izglītību un nu ir nodarbināti planētas lieliskākajā darba tirgū vai vismaz uzskaitīti pasaulē ekskluzīvākajā bezdarbnieku reģistrā.Varbūt kas vērtīgs šiem cilvēkiem paslīdējis garām vai aizmirsies, tādēļ pienākuma apziņa liek man palīdzēt līdzpilsoņiem pilnveidoties.

Tātad:

Angļu valoda. Mācāmies izteikt vēlmes gramatiski pareizi.

Matemātika. Bez trijstūriem mūsu dzīves nebūtu tik pilnīgas.

Ķīmija. Vecā labā organiskā…

Kaut kas līdzīgs:

1. Saeimas iekarotājs: Tautas partijas deputāta ēna
2. 80 minūtes matemātikas, jeb dienasgrāmatā protokolēta dubultstunda
3. Izsludinām meklēšanu.

Viss eposs iesākās jau diezko sen. Tikko iestādamies skolā, ar cerību uz turpmāko trīs gadu atsēdēšanas šajā iestādē sāku savas dienas gaitas. Viss atdūrās pret lielu, treknu ablomu- Rīgas domes lēmumu naheranizēt šo skolu un līdz ar to, virkni pārējās. Slēpās šis notikums zem nosaukuma `Optimizācija` – populārs vārds,  ne?
Lai nu kā, bet caurumi šajā tā saucamajā `priekšlikumā` pastāv- sāksim jau ar to, ka tā ir pirmā skola Latvijā, kas aizsāka komerczinību apmācību vidusskolā, veiksmīgi ieviesa un izstrādāja programmas, ar nolūku atjaunot komercskolas Latvijā tādā skaitā, kādas tās bija vēl Ulmaņlaikos. Skolotājas ar savām autorprogramām un stundām, kurām līdzīgas neatradīsi… Un protams, prestižs… Kāds tas arī bija, bet tomēr bija.
Bet uzmetiens sekoja ātrs…

Lai nu kā arī ir. Emocionālas, pārdomātas, agresīvas, arī nepārdomātas akcijas no skolas puses sekoja viena pēc otras. Vēstules, runas un, pēdējais, piketiņš. Skaidrs ir viens, savas domas Aldermanes kundze (tā, kura rullē lietas) tāpat vien nepārmainīs. Vispār, skaidrs jau bija, ka neviens nemainīs domas…  Lietas tiek lemtas partijas sēdēs, un nekādas runas nemainīs `balsojamo mašīnu` lēmumu. Kārtējie protesti, kārtējie bļauri… Viņ` sak`, suņi rej, bet karavāna iet tālāk.
Risinājums skolas atstāšanai? Tādu redzu tikai vienu. Iekustināt tautu un politiskus spēkus, lai skola kļūtu nevis par kārtējo ciparu slēgto skolu statistikā, neapmierināto skolēnu/vecāku/skolotāju strīdus ābolu, bet gan par politisko spēku kaujas lauku. Tad, varbūt kas mainīsies… Bet līdz tam… mm… vēl daudz kas ir jāizdara.

Šis ir tikai viegls ieskats Rīgas Komercģimnāzijas eposā, par kuru es domāju taisīt plašu aprakstu tuvākajā laikā. Manas domas, skatījums un tas, kas notiek. Kā aizpeļķijā saka – stay tuned

Kaut kas līdzīgs:

1. Saeimas iekarotājs: Tautas partijas deputāta ēna
2. Latvieši- nespējīgā tauta?
3. Par mums tuvā nākotnē

Lai nu kā, tagad ir trīs iespējas: vienkārši mazāk skatīties teļļuku (optimālā), skatīties kādu no pieejamajiem Krievijas kanāliem (kuri pirms 9. maija ir nepanesami piestumti ar komuņagu kara veterānu viepļiem) vai domāt par finansiāli nāvējošu veidu kā iemānīt ierastos kanālus atpakaļ televizorā.

Runājot par trešo, man te acīs iekrita viena “Viasat” reklāma. Doma tajā vienkārša- nozākāt “Lattelecom” sniegtos pakalpojumus un celt saulītē savējos. Izpildījums… Lieku reizi pateikšu, ka neesmu šajos jautājumos nazis, āber tāda skaņas un attēla kvalitāte (sk. lauztās līnijas it visur; labāk redzamas TV raidītajā orģinālā) reklāmā, kurā stāsta par labu attēla un skaņas kvalitāti, ir mulsinoša un vismaz man liek ļoti rezervēti izturēties pret iespēju nākotnē izmantot konkrētās firmas pakalpojumus.

Fū, mana dienas intenetā pludināmo negāciju norma ir izpildīta. Priecīgu azēšanu!

Nav citu spamu par šo tēmu.

Pirmā ir saistīta ar manu 9. klases ģeogrāfijas skolotāju. Kādu stundu viņš pacēla savu uzticamības kredītu, gānot virsrakstā minēto pasākumu (pirmo no kreisās) kā idiotisku. Nezinu, kāpēc tas aizķeries manā atmiņā, daudz nozīmīgākas lietas (piemēram, visa mana bērnība) no tās ir neglābjami izkritušas.

Lielos vilcienos man tas skolotājs likās gana gudrs. Pedogoģiskās metodes gan bija diskutablas, bet tas tā. Pieredzējis. Taču ģeologs. Aizrautīgs. Tagad man pret šo zinātni ir alerģija. Nosit mani, nu nav tā aizraujoša nodarbe- salīdzināt no zemes izrauto kluci A ar no vēl dziļāk no zemes izvilkto šķembu B. Un kāds ērglis pamatīgi pasvīdis, lai šiem klučiem un šķembām izdomātu neiegaumējamus nosaukumus…

Otrā lieta, ar ko man asociējas reforma, ir sižets no nedaudz pretenziozā, bet tomēr visnotaļ noderīgā realitī-šova “Nekā personīga”. Stāsts par TPJO aktīvistiem, kuri metās slavināt reģionālo reformu, sarīkojot až veselu mītiņu. Tajā no sākoma parādīja savu nācijas mīlestību, plivinot valsts karodziņus, pēc tam parādīja, cik dārga ir tā valsts, ielaižot karodziņus mēslainē. Vislabākā šajā stāstā ir TPJO taisnošanās. Mol, tā darot arī hokeja fani, kāpēc mēs (politiķi) nevaram. Gribējās iebilst, ka hokeja fani mēdz kolektīvi piemesties lopā un urinēt uz kultūrvēsturiskiem pieminekļiem, un pajautāt, vai arī tādu pieredzi viņi grasās pārņemt. Bet manī jau neviens neklausās…

Bet, lai mani nepārprot, viens ir skaidrs- hokeja fani mums ir tie vislabākie. Tiesa, tos var sadalīt divās nometnēs- patiešām hokeja fani un kaut kādi hokeja fani. Vieni ir uzņēmušies tādas kā laulību saistības- kopā priekos un bēdās. Otri… Pie otrajiem diemžēl piederu arī es. Proti, izbaudu uzvaras vai saucu spēlētājus / tiesnešus par mullāpiem un plēšu matus sev un visiem, kas gadās ceļā. Jūtu, ka nevaru laboties, tāpēc šopavasar apņēmos atmest fanošanu kā tādu.

Diemžēl jau divas dienas pēc mūsu komandas sezonas noslēguma sākās lomkas, pret kurām nolēmu cīnīties ar surogātu vārdā daiļslidošana. Kaut kas radniecīgs tomēr ir. Ledus, slidas… Tomēr attiecībā pret hokeju daiļslidošanai ir būtiski trūkumi. Pirmkārt, pretstatā hokeja 16, daiļslidošanā laikumu maksimāli drīkst aizņemt tikai divi cilvēki. Ļoti izšķērdīgi. Līdz ar to skatītājiem ir liegts vērot sāncenšu savstarpējo attiecību drāmu- ja kāds kādam sadod pa purnu, tad ģērbtuvēs. Uz ledus pat nedrīkst nospļauties- esot nekulturāli…

Tātad, skatos sieviešu daiļslidošanu (ermm…?) un prātoju, ko es dalībnieču vietā būtu darījis savādāk. Pēkšņi uz ledus parādās Krievijas pārstāve. Ieraugot vecumu, jūtu, ka mans apakšžoklis atsitās pret grīdu- 17 gadi. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa skrāpē pasaules čempionāta daiļslidošanā ledu, kamēr es stāvu hruščova projekta dzīvokļa viesistabā mammas adītā džemperī un prātoju, kā nosist atlikušās dienas 8 stundas pirms atslēgties līdz nākamajam bezjēdzīgajam datumam…

Kā tas nākas, ka mani šajā vecumā piemeklējusi pusmūža krīze?

Kaut kas līdzīgs:

1. Rokas nost no naudas…
2. Par TO pašu
3. Atslēga

Ņemu talkā abas rokas- ar vienu žmiedzu uz pogām, ar otru drudžaini raustu durvis. Nekā. Gan durvis, gan slēdzene no metāla, tāpēc pēc pāris minūšu pūliņiem rokas nosalušas. Iebāžu rokas kabatās un palieku stāvot zem nojumes.

Cenšos atcerēties, cik sen ielika konkrēto slēdzeni. Nonāku pie secinājuma, ka vēl pat nav apritējušas divas nedēļas. Prātā dzimst ideja uzrakstīt metāla durvju kantorim, kas apkalpo mūsu māju, pateicības vēstuli par nenovērtējami lielisko darbu, sākot to ar vārdiem: “Cienījamā nekompotento dauņu varza!”. Ap šo laiku rokas nedaudz atsilušas, dodos otrajā raunda cīņā pret slēdzeni.

Arī otro raundu slēdzene uzvarēja.

Bet slēdzene taču ir jauna. Tā nevajadzētu notikt ar jaunām lietām! Varbūt es esmu sajucis prātā un aizmirsis durvju kodu, ko ikdienā lietoju jau 8 gadus?

3. raunds. Durvis notur pozīcijas.

Nolādēts! Es kaut ko daru nepareizi? Nu, koncepts vienkāršs, man vajadzētu nospiest ciparu kombināciju, durvīm- atvērties. Kādu radošu pieeju var izdomāt durvju atvēršanas jutājumos?!

Durvis atvaira kārtējo mēģinājumu tikt iekšā.

Ui, mļe, kur spītīgs devaiss! Visiem Holivudas knariņiem, kuri domā, ka pret cilvēci var sacelties tikai datori, šīs durvis varētu ko jaunu iemācīt… Ok, šķiet, pienācis laiks iesaistīt kāju…

Arī iesaistot cīņā papildus ekstremitāti, man neizdodas pievārēt spītīgo ietaisi.

Erg… Dzīve ir pretīga. Ja es citu dienu dodos pēc korespondences uz leju ne pārāk piedienīgi ģērbies, tad ir 100% varbūtība, ka es satikšu vismaz pāris iezemiešu. Šodien, kā par spīti, neviens nenāk, lai mani no iekšpuses ielaistu.

Īss mēģinājums atdarīt durvis…

Pag, a ja nu viņas ir tik tālu dzin-dzin, ka arī no iekšpuses nav attaisāmas? Tad mans nožēlojamais stāvoklis kļūtu priviliģēts- es vismaz būtu uz brīvām kājām…

Zaglīgi paskatos uz abām pusēm un aiz muguras; pieeju tuvāk durvīm un neuzkrītoši iegāžu pa visām slēdzenes pogām ar kulaku… Kaut kas nokrakšķ…

Biju domājis, ka šī slēdzene bija galīgi sajāta. Kļūdījos. Tagad viņa ir galīgi sajāta.

Bet vismaz teorija par manu spontāno vājprātu ir apgāzta- slēdzenē iespiedusies un iestrēgusi pareizā ciparu kombinācija.

Nolemju izmantot radušos izdevību, no pogu spaidīšanas atbrīvoto roku iesaistot durvju piepacelšanā. Bez sekmēm.

Ir opcija pieklauvēt pie pirmā stāva loga un palūgt tur dzīvojošos mani ielaist. Tas varētu nostrādāt… ja es būtu pirmais šodien šeit iestrēgušais. Bet, ja gadījumā es būšu, teiksim, divdesmit sestais, kas to lūdz, tad, visticamāk, viņi mani aplies ar aukstu ūdeni vai kā citādi nodarīs pāri…

Vēlreiz uzbrūku ar kulaku. Pogas atgriežas izejas pozīcijās.

Šķiet, no šādas slēdzenes dauzīšanas nevar gūt taustāmu rezultātu. Toties palīdz atbrīvoties no emocionālas spriedzes. Varbūt arī šinī nodarbē iesaistīt kāju?

Kādu brīdi naidīgi skatos uz durvīm. Tad, nelabi gānoties, sāku histēriski raustīt durvis un aktīvi spaidīt pogas. Garām iet tantiņa ar sīku šuneli. Suns, kretīns, aprej mani un cenšas iekost. Tantiņa pavelk suni aiz siksnas, bubinot: “Правильно, собачка! Всякие наркоманы тут гуляют…”

Jā, bļin, pareizi! Vsjakie narkomani te staigā un liek vsjakajas slēdzenes durvīs. Pēc tam cilvēki netiek mājās, lai izvestu savus suņus, tā vietā viņiem jāsalst uz ielas, un viņiem virsū rīda šuneļus- ģenētiskos pārpratumus.

Ja tā turpināšu, mani aivedīs uz dūzeni. Vai tas būtu sliktākais variants? Nē. Tur vajadzētu būt diezgan silti. Mož pabaros. Kaut gan man vairāk noderētu ugunsdzēsēji. Viņiem aprīkojumā noteikti ir kas tāds, kas palīdzētu man nokārtot ar durvīm sakrājušos parādus…

Esmu atgājis no durvīm, cerīgi vērojot kāpņu telpā notiekošo. Pēkšņi tur parādās cilvēks. Es laimīgs steigšus dodos pie durvīm. Līdzko tās sasniedzu, atskan ilgi gaidītais klikšķis, un durvis atveras. Vīrietis, kas iznāk no kāpņutelpas, skatās manī ar neviltotu interesi- acīmredzot mana sejas izteiksme ir gana daiļrunīga, lai vēstītu par 45 minūtēm šausmu, ko nupat piedzīvoju. Atverot tās līdz kājai un ne uz mirkli neatlaižot, blakus esošajā puķu dobē izroku visus pusķieģeļus un sakrāmēju tā, lai iespēja, ka tās aizcirtīsies, līdzinātos nullei. Galu galā jau pēc pāris minūtēm pašam atkal būs jādodas ārā un jācer uz mierīgu dienas noslēgumu…

Kaut kas līdzīgs:

1. Pie kā noved garlaicība…
2. Apēd savu dakšiņu!
3. Gadalaiku maiņa (agresija sakarā ar datumu)