Iespējams, lasot manus iepriekšējos ierakstus, varētu rasties iespaids, ka mēbeļu nolietošana ir vienīgā mana nodarbe skolā. Maldīgi. Pie pilnas sajēgas apzinoties, ka man dota iespēja izmantot vislabākās izglītības sistēmas pasaulē sniegtos pakalpojumus, es apgūstu visu un visādi, galvu nepacēlis.
Nu es izjūtu vēlmi dalīties dažos savos skolas pierakstos ar tiem, kuri ir mani līdzgaitnieki šajā neatsverami vērtīgajā pieredzē, kā arī ar tiem, kas jau ieguvuši izglītību un nu ir nodarbināti planētas lieliskākajā darba tirgū vai vismaz uzskaitīti pasaulē ekskluzīvākajā bezdarbnieku reģistrā.Varbūt kas vērtīgs šiem cilvēkiem paslīdējis garām vai aizmirsies, tādēļ pienākuma apziņa liek man palīdzēt līdzpilsoņiem pilnveidoties.
Tātad:
Angļu valoda. Mācāmies izteikt vēlmes gramatiski pareizi.
Matemātika. Bez trijstūriem mūsu dzīves nebūtu tik pilnīgas.
Ķīmija. Vecā labā organiskā…
Kaut kas līdzīgs:
]]>
Viss eposs iesākās jau diezko sen. Tikko iestādamies skolā, ar cerību uz turpmāko trīs gadu atsēdēšanas šajā iestādē sāku savas dienas gaitas. Viss atdūrās pret lielu, treknu ablomu- Rīgas domes lēmumu naheranizēt šo skolu un līdz ar to, virkni pārējās. Slēpās šis notikums zem nosaukuma `Optimizācija` – populārs vārds, ne? 
Lai nu kā, bet caurumi šajā tā saucamajā `priekšlikumā` pastāv- sāksim jau ar to, ka tā ir pirmā skola Latvijā, kas aizsāka komerczinību apmācību vidusskolā, veiksmīgi ieviesa un izstrādāja programmas, ar nolūku atjaunot komercskolas Latvijā tādā skaitā, kādas tās bija vēl Ulmaņlaikos. Skolotājas ar savām autorprogramām un stundām, kurām līdzīgas neatradīsi… Un protams, prestižs… Kāds tas arī bija, bet tomēr bija.
Bet uzmetiens sekoja ātrs…
Lai nu kā arī ir. Emocionālas, pārdomātas, agresīvas, arī nepārdomātas akcijas no skolas puses sekoja viena pēc otras. Vēstules, runas un, pēdējais, piketiņš. Skaidrs ir viens, savas domas Aldermanes kundze (tā, kura rullē lietas) tāpat vien nepārmainīs. Vispār, skaidrs jau bija, ka neviens nemainīs domas… Lietas tiek lemtas partijas sēdēs, un nekādas runas nemainīs `balsojamo mašīnu` lēmumu. Kārtējie protesti, kārtējie bļauri… Viņ` sak`, suņi rej, bet karavāna iet tālāk.
Risinājums skolas atstāšanai? Tādu redzu tikai vienu. Iekustināt tautu un politiskus spēkus, lai skola kļūtu nevis par kārtējo ciparu slēgto skolu statistikā, neapmierināto skolēnu/vecāku/skolotāju strīdus ābolu, bet gan par politisko spēku kaujas lauku. Tad, varbūt kas mainīsies… Bet līdz tam… mm… vēl daudz kas ir jāizdara.
Šis ir tikai viegls ieskats Rīgas Komercģimnāzijas eposā, par kuru es domāju taisīt plašu aprakstu tuvākajā laikā. Manas domas, skatījums un tas, kas notiek. Kā aizpeļķijā saka – stay tuned
Kaut kas līdzīgs:
]]>78 minūtes līdz beigām: radiators dedzina kreiso kāju, prāts galīgi nenesās uz mācībām.
75 minūtes: lēnām slīgstu bezcerībā- šķiet, sēžu tur jau veselu mūžību.
74 minūtes: rodas doma īsināt laiku, pierakstot skolotāja diktēto.
69 minūtes: pēc 5 minūtes ilgas saņemšanās un sevis piespiešanas patiešām sāku rakstīt.
66 minūtes: īss eiforijas brīdis- man sāk šķist, ka viela ir vienkārša un saprotama.
64 minūtes: atskārsme- ņifiga es nesaprotu.
63 minūtes: esmu pārguris no rakstīšanas. Sāp roka. Beidzu rakstīt.
63 minūtes: izdomāju, ka būtu forši ar kādu uzraut kuģus. Tuvumā nav potenciālu pretinieku, jo sēžu diezgan tālu no cilivizācijas.
62 minūtes: izdomāju, ka varētu to spēlēt multipleijerā via mobiļņiks. Sāku rēķināt, cik varētu izmaksāk datu transferēšana TELE2, lai darbinātu ko tādu.
62 minūtes: atmetu rēķināšanu- nepadodas.
61 minūte: atskārstu, ka drīzāk iemācīšos ķīniešu valodu, nekā uzrakstīšu ko dzīvotspējīgu iekš Java. Ideju norakstu.
58 minūtes: mana galvenā (saskaņā ar ekonomikā uzzināto) pamatvajadzība- drošība- ir apdraudēta: skolotājs ķēries manai solu kolonnai klāt, sūta pa diviem pie tāfeles, lai rāda savas zināšanas konkrētajā vielā. Man pagaidām nav ko rādīt.
56 minūtes: vajadzēja paprasīt tiem, kuri iesēdās manā solā, lai iet prom- tur mani līdz nākamajiem Ziemassvētkiem neizsauktu. Ko nu vairs…
54 minūtes: pildspalvai, ar kuru staigāju apkārt -27 grādu salā, gumijas detaļa nu drūp kā maizes garoza. Šīs detaļas pārvēršana putekļos varētu būt lielisks laika kavēklis.
46 minūtes: joprojām drupinu.
45 minūtes: šobrīd man tiešām šķiet, ka mana dzīve nav kā nākas piepildīta.
44 minūtes: o! Starpbrīdis tuvojas!
43 minūtes: sāku intensīvu pulksteņa hipnotizēšanu ar mērķi piespiest to maitu strādāt ātrāk.
41 minūte: vāks, šī stunda bija bezjēdzīgi iztērēta. Ok, neliela pīppauze un tad es ar sirdi un dvēseli ķeršos pie mācībām.
39 minūtes: Puse. Esmu novilcis pusi. Māviens, cik es esmu izsalcis!
37 minūtes: cilvēks informāciju var uzsūkt neapzināti, ja? Tad es vienkārši skatīšos, ko mani nelaimīgie klasesbiedri raksta uz tāfeles, un gan jau kaut kas aizķersies atmiņā.
25 minūtes: pamostos no 10 minūšu ilgas bezsamaņas ar atvērtām acīm.
24 minūtes: rodas ideja aizejot mājās uzrakstīt šo rakstu.
23 minūtes: mans uzticamais kompanjons čujs saka priekšā, ka kaut kas nav lāgā. Paraugoties pa labi, konstatēju, ka uz mani skatoties smejas daži biedri klasesbiedri. Neņemos noskaidrot, kas manī izsaucis viņu jautrību, aizsūtu pāris klusus lāstus un veģetēju tālāk.
21 minūte: spēlēju desas pats ar sevi.
18 minūtes: 3. rindas apdzīvotāji iet pie tāfeles. Es sēžu 5. rindā. Mož tomēr šodien netikšu pie dienišķās publiskā apkaunojuma devas?
15 minūtes: trešrindnieki savus uzdevumus izpildīja gaismas ātrumā un korekti. 4. rinda dodas pie tāfeles. Pisec!
14 minūtes: steidzami vajadzīgs plāns, lai izvairītos no klases priekšas apmeklēšanas.
12 minūtes: plāns gatavs- jāpārsēžās citā vietā. Visu stundu esmu bijis kluss un balts, varbūt pat nepamanīs.
12 minūtes: opciju nav daudz- brīvas vietas, kuras varētu nemanāmi sasniegt, ir divas- man blakus kolonnā pa labi un… pirmajā rindā tieši pretim pedagoga galdam (jā, jā- tur reti kurš izvēlas sēdēt). Šausminošākais ir tas, ka tuvākā vieta man neder, jo es, tur sēdēdams, jebkurā gadījumā sanāktu nākamais pie tāfļas saucamais. Paliek pirmā rinda.
11 minūtes: sāku īsenot savu neganto bēgšanu ar pabīdīšanos sēdēšanai uz beņķa malas. Tā arī palieku, pa pusei karājoties gaisā.
10 minūtes: 4. rinda dodās atpakaļ uz savām vietām. Es, ieņēmis zemo startu, gaidu, kad pedagogs aizgriezīsies un sāks labot šo kļūdas.
7 minūtes: jobcik, pedagogs gan mums neuzticas! Ilgāk par piecām sekundēm muguru neaizgriež…
5 minūtes: paskatos uz savu krēslu un saprotu- 6 minūšu laikā esmu pavirzījies par 20 centimetriem. Tādos tempols līdz 1. solam šodien netikšu. Samierinos ar savu likteni un atsēžos krēslā.
4 minūtes: vismaz savā nezināšanā neesmu viens- ceturtais sols savu uzdevumu atbildes vietā uzrakstījis kaut ko patiešām slimu. Pedagogs pasvīdīs, to labojot.
2 minūtes: joprojām neesmu izsaukts, tātad- esmu glābts! Urā!
1 minūte: vāks, ja būtu mēģinājis klusītēm stundas vidū pārvākties uz otru klases galu, būtu izskatījies pastulbi…
Kaut kas līdzīgs:
]]>
Latvijā reizi gadā notiek tāds pasāciens, ko sauc par `Ēnu dienu`. Tajā dienā katrs apzinīgs Latvijas skolēns var neapmeklēt vispārēji izglītojošo (smieki nāk par šo vārdu savienojumu) mācību iestādi ar vienu ļoti labu atrunu- piedalos Ēnu dienā! Tā ir tāda smuka dieniņa, kad skolēns visu/nepilnu darba laiku var sekot līdzi vienas profesijas/amata pārstāvim izzinot viņa darba uzdevumus, pienākumus, veidu, kādos to izpilda utt utjp.
Izlēmu ar ņemt dalību šinī pasākumā. Kā sacīt, vienu reizi mūžā jau var. Atrodu vietni, kur piedāvā visi ēnuvakančdevēji savas vietas. Caur to saitu var sūtīt katram vietpiedāveklim savu CV un motivācijas vēstuli, kuri to pēcāk izskata. Sistēma jau ir ok… bet tā vai tā, kādā jēga? Ja es esmu skolēns, by default es pie izglītības varu maksimāli pierakstīt- iegūta pamatizglītība. Pie darba? Nez… officiāls darbs nav strādāts un ja būtu, kauns rakstīt. Motivācijas vēstule? Tā vispar ir visa darba tirgus aborta atlieka. Marazms kvadrātā. Tānu sapratu ka savā CēVē jāraksta visus savus darbus – sākot no skolas demolēšanas beidzot ar Pēterīša pacienāšanu ar konfektēm! Domāts, darīts. Cēvē godam aizpildīts.
Tagad jādomā, pie kā nu doties. Protams, pie visiem krutajiem amatiem kā plakātu mākslinieks iekš Pussy lounge ir baigākā konkurence. Padsmitiem gribētāju uz vienu vietu. Izlēmu neatņemt tiem dažiem cilvēciņiem cerību… meklēju tālāk. Pie reportieriem tāpat. Pataloganatoma un Tvaika ielas ārsta ēnas vakance vispār nebija. Vienīgi… Pie mācītāja Mateja baznīcā… Tānu man bija 2 iespējas- jautrība vai kas nopietnāks. Izvēlējos jautrību! Kas ir jautrība? Valsts amatpersonas! Pie kurām? Jo lielāks amats, jo jautrāk. D
Draugi, pie Ušakova nemaz netaisos… tāpat pieņems krievu… bet skuju, kā izrādās, vienu meiteni no manas parālelklases tomēr paņēma. Pie Šlesera baigākā rinda. Laikam tur tikai šofera māsas dēls tiks ēnoties. Izvēle krita uz deputātiem! Piedāvājumā bija Pilsoniskās savienības deputāti un Tautas partijas. Kuru es paņēmu? Tautas partijas!
Lai nu kā, bet pirms pasākuma jau viss bija uz goda. Nepagāja ne pusotra diena, ka jau apstiprināja, vairākas dienas pirms noteiktā apstiprināšanas termiņa beigām! Atnāca smuki ēpastiņš ar dienas plānu, informāciju un pārējām lietām.
Turpinājums sekos…
Kaut kas līdzīgs:
]]>Manu radagabalu palaiž apkārt pa klasi. Līdz manām rokām tas nonāk pēdējais, jo es joprojām sēžu tālākās rindas vientuļākajā solā. Tad kā reiz kaut kas jāpieraksta. Sapratu, ka nesaprotu, par ko iet runa. Neizslēdzu iespēju, ka man pielec nedaudz lēnāk, kā maniem vienaudžiem. Taču atzīt, ka esmu stulbs, arī negrasos.
Vislabākie ir brīži, kad klasē raksta pilnīgi visi. Ne tikai zināšanas “alkstošie” jaunēkļi un jaunēkles, bet arī pedagogs. Kamēr visi, muguras saliekuši, skribelē, es sēžu un vēroju apkārtni. Idiotiska nodarbe? Visnotaļ. Toties ļoti meditatīva. Šādos brīžos rodas sajūta, ka es zinu ko tādu, ko nezin pārējie klātesošie. Pārākuma ilūzija. Ļoti vēlama nervu sistēmai.
Starp citu, neņemot vērā to visu, es kaut ko arī pagūstu iemācīties…
Kaut kas līdzīgs:
]]>