Atļaušos izteikt savu viedokli.
Latvijas blogi ir vāji. Lasot kārtējo sadirsti slimo rakstu, kur kāds pumpains tīnis gaužas par to, cik viņam skolā sūdīgi tu saproti, ka visi valsts blogi kopumā tomēr ir mūsu samaitātās sabiedrības spogulis. Blogeris ir neapzināts žurnālists, kurš nevis iet uz darbu un pilda uzdoto, bet raksta par to, kas viņam patīk un kā viņam patīk. Viņš ziņo pasaulei par saviem uzskatiem, emocijām un piedzīvoto. Un šeit mums parādās atkal tas pats depresīvais tīnis. Viņam bija svarīgi to uzrakstīt, jo tā tēma viņu skar vistiešāk. Blogi, tvīti, ziņu komentāri un viss pārējais marazms ir tikai sekas. Mēs internetā redzam un sajūtam to, ko cilvēks reālā dzīvē neatļautos izpaust skaļi.
Cik man personīgi šī lieta ir nozīmīga? Tajā, ka man primārais nav tas, cik mani lasa un ko par mani domā citi, blogs ir veids, kā palīdzēt sakārtot domas ar sekundāro funkciju – savas domas nodošanu tālāk. Man patīk palasīt savus vecos ierakstus, paskatīties, kā mana uztvere pa šo laiku ir mainījusies, atceros tā mirkļa emocijas. Palīdz man saglabāt savu esību un nepazaudēt neko.
Blogam nebūs būt kā `stila` elementam, kura primārā funkcija ir lasītāju piesaistīšana, tas ir entertainment un tas nepalīdzēs ne tev, ne lasītājam, jo tas neesi tad tu, kas to raksti, bet gan trendu vadīts robots
Kaut kas līdzīgs:
]]>
Zemāk piedāvāti divi īsi raksti par to, ka latviešu pēdējā laika slavenākās filmas “The Soviet Story” režisors saņēmis augstu Igaunijas apbalvojumu. Abi raksti nāk no viena Latvijas ziņu portāla, kas ir ļoti labi apmeklēts, tikai pirmais no tiem ir domāts latviski runājošajiem, otrais- krievvalodīgajiem.
Salīdziniet!
Igaunijas vēstnieks Latvijā Jāks Jerīts pasniedzis dokumentālās filmas “Padomju stāsts” režisoram Edvīnam Šnorem Igaunijas augstāko apbalvojumu ārvalstniekiem – Māras zemes krusta ceturtās šķiras ordeni. Augstais apbalvojums Šnorem pasniegts par nopelniem Igaunijas valsts un tautas labā ar Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa rīkojumu, informēja Igaunijas vēstniecības Latvijā preses referente Kristīne Biezā. Māras zemes krusts ir kā pateicības apliecinājums ārzemniekiem, kam ir īpaši lieli nopelni Igaunijas labā. Ordenim ir piecas parastās šķiras, un kā īpašs apbalvojums ir lielkrusts ar ķēdi.
Режиссер документального фильма “The Soviet Story” Эдвинс Шноре стал кавалером эстонского ордена Крест Маарьямаа IV степени, об этом сегодня, 6 ноября, сообщает латвийское издание Latvijas Avīze. Шноре награжден орденом “за вклад в выражение исторической истины”. “В фильме речь идет о вещах, которые важны для всех народов, но по известным причинам особенно затрагивают Прибалтику”, – пояснил посол Эстонии в Латвии Яак Йыэрюйт.
Напомним, что Латвия наградила Шноре орденом Трех звезд IV степени.
Как сообщало ИА REGNUM Новости ранее, председатель Антифашистского комитета Финляндии Йохан Бекман считает, что “The soviet story” является “самым антирусским фильмом в мире”. В октябре 2008 года ИА REGNUM Новости опубликовало доклад историка Александра Дюкова “The Soviet Story: Механизм лжи”, в котором доказательно утверждается, что создатели латвийского пропагандистского фильма в описании истории СССР основываются на фальшивых документах, ложных утверждениях и манипуляции видеорядом.
Nav citu spamu par šo tēmu.
]]>
Bērnība ir laiks, par kuru rodas divējādas emocijas. Citam tas asocējās ar pašu labāko laiku savā mūžā, laiku, kad neeksistē problēmas, pārpasaulīgās sāpes un ļaunums. Citam atkal to gribas aizmirst. Kāds nu kuram bijis liktenis. Tas viss ir likteņa ziņā- kāda nu tava bērnība bijusi, bet vienu lieta nav tā ziņā. Tas ir bērna prāts. Tas unikālais prāts, kuram nespēj līdzināties nekas pasaulē. Nedz līdz riebumam loģiskie un racionālie pieaugušie, nenormāli gudrie zinātnieki un vīri, dziļo domu meklējošie rakstnieki, dzejnieki, filozofi… Bērna prāts ir unikāls. Tā vienkāršība un skaidrība, zinātkāre un līdz brīžiem, kad viņu irracionalitāte ir bezgala loģiska. Bērns, kad aug viņš alkst būt pieaudzis. Tāpēc, ka tādi ir viņa paraugi- vecāki, skolotāji, radinieki, populāri kultūras darbinieki. Viņš nepacietībā gaida, kad reiz būs pieaudzis un cenšas uzvesties kā pieaugušais. Tad pienāk diena, kad mirst dvēsele. Diena, kad bērna dvēsele mirst un rodas jauna- ‘pieaugusī’ dvēsele, kas cenšās vienmēr darīt ‘pieaugušo lietas’ un ļoti nošķirt ‘bērnu’ lietas no ‘pieaugušo lietām’ . Tās ‘pieaugušās’ dvēseles arī vienmēr cenšās būt nopietna, racionāla un visādi citādi līdz riebumam ‘pārāka’ par bērna dvēseli Cilvēks ir pazaudējis pašu vērtīgāko, kas viņam jebkad ir bijis… Dvēseli. Īsto.
Cilvēks, kad pieaug, viņam ar savu vecumu un pieredzētību ir jāpapildina sava bērna dvēsele. Bērna dvēselei ir jābūt kā bāzei, kuru apaudzējot ar gadu gaitā sakrāto gudrību un rūdījumu iegūst savu visvisvispārāko formu- Laimīga un gudra cilvēka formu. Bet kāmēr citi, kuriem sava bērna dvēsele ir mirusi, tie tik dzīvo ar tukšo rūdījuma un pieredzes čaulu bez kodola. Viņi nekad nebūs laimīgi.
Esiet kreatīvi. Esiet atvērti. Pie joda, esiet tie, kas jūs esiet, bez šīs ‘pieaugušo’ tēlošanas.
Kaut kas līdzīgs:
]]>Pasaule turpinās savu ritējumi, saule ausīs apgaismojot dieva pamesto zemi. Cilvēki celsies un ies uz darbu. Rūpnīcas iekārtas turpinās radīt savu nomierinošo un patīkamo skaņu. Auto izplūdes gāzes turpinās smacēt šo zemi… cik jauka smarža. Industriālisma piesūcināta zeme. Viss turpināsies. Progress. Attīstība. Degradācija. Tikai tam visam pa vidu nemanāms izstrāvo nekam un neko neizsakošais notikums. Tas nedara neko, tikai papildina pasauli ar savu esamību. Tas papildina manu pasauli, mans notikums, kuru izprotu tikai es. Mans nevienam neizsakošais notikums.
Kaut kas līdzīgs:
]]>
Dažreiz tas pasākums ir stipri bīstams. It īpaši, kad p0hujisms pret visu iestājās vēl fiziski, morāli, garīgi, gramatiski un reliģiski nenobriedušā homo sapiensā. Tas beidzas ar to, ka iestājoties pilngadībai attiecīgais subjekts beidz savu dzīvi noslīkstot alkoholā, nosmokot no paša dūmiem, cietumā vai vienkārši padara sev galu sev vistīkamākā veidā. Kāpēc es tik ļoti uzraucos pa jauno paaudzi? Tāpēc ka tie ir tie paši mēs, tikai tālākā nākotnē. Ar šādu jaunatni kā tagad es stipri šaubos, vai mūsu nācija piedzīvos jelkad nākamo atmodu.
Pohujismam ir daudz paveidi. Piemēram, kad cilvēks uzliek mīksto uz darbu, draugiem, visu, neko, sāpēm, dzīvi utt. Pohujs var izpausties arī dažādi. Piemēram kā klajš ignoreišens, noteikumu neievērošana vai apzinīga tā pārkāpšana, kā arī morāles un ētikas normu pārkāpšana. Čikatilo arī bija vienalga. Tāpatās kā Hitler’o’staļinam, kad pavēlēja nožmiegt milijoniem nevainīgu/daļēji vainīgi/vainīgu kadru.
Tāpēc, dzīvojot mūsdienu sabiedrībā, kur tevi kā indivīdu un personību neciena, tad vajag spert atbildes soļus. Atbildes soļi būtu p0huja ieslēgšana uz sabiedrību, maldīgajām un iestāstītajām ‘morāles’ normām, kura paredz, ka praidojošs gejs/transvestīts/pedofīls/nekrofīls/zoofīls sludina pasaulei savu seksuālo piederību un pat propagandē to. Sabiedrībā, kur nauda un persōnīgais īpašums tiek vērtēta augstāk par cilvēka dzīvību. Sabiedrībā, kur cilvēks savu godu aizstāvēt nespēj. Sabiedrībā, kur daudzkārtīgam slepkavam un izvarotājam ir tikpat daudz tiesības (un pat vairāk) kā likumus ievērojošam, cienīgam pilsonim. Tātad tev ir jāieslēdz p0hujs uz visu. Protams, likumu pārkāpt šā vai tā nav labi, bet jādara viss, ko likums neaizliedz. Mums ir atļauts viss, kas nav aizliegts. Jādodas Remi Gaillarda pēdās, kurš dara visu, kas nav aizliegts tajā valstiņā. 
Tad vēl var nodarboties ar literāro un vizuālo huligānismu (Veidenbauma blogs), tādējādi izraisot reakciju kādos masu medijos. Literārais huligānisms varētu saturēt skarbus vārdus par visu, kas notiek šeit un tagad, un kas nav pareizs. Vot tā tās lietas jākārto. Jo vairāk cilvēki pievienosies pašaugošajai un pašpietiekamajai kustībai, kuru sauc par Pilsonisko p0hujismu, jo vairāk galvassāpes tiem, kas vēlas pakļaut vai vismaz pakontrolēt šo sabiedrību. Slava mums un jums!
Kaut kas līdzīgs:
]]>
Pa priekšu vērts dot vārdu wikipēdijai:
Globalizācija ir daudzšķautnains process, saistīts ar ekonomiskajām, sociālām, tehnoloģiskajām, politiskajām un citām izmaiņām, kuru rezultātā vairums pasaules valstu un ģeogrāfisko reģionu kļūst savstarpēji ciešāk saistīti, taču arī vairāk atkarīgi viens no otra.
Pārtulkojot cilvēku valodā, tā ir varas centru maiņa, izmantojot, galvenokārt, ekonomiku un kultūru. Vēl precīzāk- globalizācija kropļo ekonomiku un kultūru.
Par ekonomiku. Nenoliegsi taču, tu nespēj operatīvi nosaukt, teiksim, 5 lietas, kas nākušas tepat no Baltijas, un kuras tu lieto ikdienā? Nu, tādus kārtīgus brendus, pārtiku un lielveikalus neskaitot. Varbūt vari. Un tagad- kā ar ārzemju brendiem? Amerikāņu, angļu, vāciešu… Manuprāt, daudz vieglāk.
Globalizācija iesaiņota komplektā ar brīvā tirgus ekonomiku. Tādā veidā tas ir lielisks instruments, kā dažādiem monopolistiem un uzņēmumiem- gigantiem noturēt savu varenību un vairot to. Pateicoties globalizācijai, tiem ir iespēja apgūt jebkuru pasaules tirgu, nospiežot vietējos, un pārpirkt jebkuru inovāciju par milzīgu cenu, radīt sev piemērotus ekonomiskos apstākļus globālā [!] mērogā. Lieki teikt, ka šos uzņēmumus var pavisam viegli manipulēt valsts, kur atrodas to centrs, un tās parasti ir lielvalstis. Ekonomika jau nu iet roku rokā ar politiku.
Par kultūru. Tāda pati situācija, kā ekonomikā, tikai acu apmāns vēl lielāks. Ja Britnijas Spīrsas producents pasaka, ka Britnija Spīrsa ir forša, tad tam notic ~miljards Zemes iedzīvotāju. Kino vēsta, ka skolā tautieši šķirojami veiksminiekos un neveiksminiekos, pie tam, otrajai no kategorijām ir nu ļoti kaitīgs paradums- mācīties. Savukārt katram sevis cienošam krutajam vajadzētu nomirt no plaušu vēža- smēķēšana ir neapstrīdama vēsuma pazīme. Vēlāk šitie mēsli pārtop taustāmā realitātē tepat mums apkārt. Ā, un šeit pat mūsu valstiņā domā, ka Eiropā filmas vispār neviens neuzņem. Unikāli!
Mazs rezumē- manā skatījumā globalizācijas process ir darbība, kas cenšas nojaukt ekonomiskās, etniskās, uzskatu, reliģijas un saprāta robežas, lai centralizētu pēc iespējas vairāk varas un kontroles vienā punktā. Un šis process noris brutāli un nekaunīgi neslēpti. Tā mērķis ir radīt nesaskaņas un problēmas, lai caur visām dzīves riebeklībām nebūtu saskatāma realitāte. Tas nospiež daudzu valstu suverenitāti uz ceļiem. Vissvarīgākais, ka tas (jau atkal) padara mūs klišejiskus, atņem mentalitātes un gadsimtu laikā radušās kultūras īpatnības.
No tā ir reāli jābaidās. Es no tā patiesi baidos. Tāpēc tas viss- tikai mans subjektīvais viedoklis…
Kaut kas līdzīgs:
]]>
TV šovi ir tautas nomierināšanas līdzekļi. Te sanāk tāda baigi labā dubultspēle- priekšpusei tiek teikts ‘paskat, cik jauki dzied! Esam laimīgi! Dziedam kopā! WĪĪ, cik mums labi! Jums arī! Balsojiet! Maksājiet! Esiet laimīgi!’ kāmēr no otras puses savu darāmo dara varasvīri. Tie bīda savas ģelas. Drāztin drāž tautu visās iespējamajos viedos. Pat LNT ševs Ēķis sašmucējies par to digitalizācijas lietu… nu, taču kautkā jānovērš uzmanība.
Es esmu viens no tiem retajiem, kurš NEVIENU sēriju nav redzējis. Sākot no visiem šitiem Dziedi, dejo, kaujies ar zvaigni, beidzot līdz tam bezpriģelam, kas norit tagad.
Šovi ne tikai aizmērē acis, bet degradē cilvēku līdz fāzei, kad viņš dumji smaidošs iet pa ielu. Tā visa pliekanība, nesaturība degradē cilvēku tik tālu, ka viņš vairs nevēlas un pat nemāk domāt. Tad tas vairs nav cilvēks. Tas ir patērētājs, kurš ņem un ‘lieto’ visu, ko pasniedz. Jauno veļaspulveri, kas ir labāks par parasto, jauno TV šovu, jauno mobilo telefonu…
Atveriet jel’ acis savas. Neļaujieties, lai jūsu prātu samaitā.
Kaut kas līdzīgs:
]]>
Esmu sācis novērtēt klusuma sniegtās iespējas. Saprotams, skaļa mūzika nav bāžama zem jēdziena “klusums”, es runāju par to, ka dažreiz vienkārši jāpārtrauc tas mūžīgais bazars. Es domāju, ka klusums ir augstāka saziņas forma.
Vārdiem ir plašāka vai šaurāka nozīme. Tomēr tie vienmēr nes konkrētu informāciju, attieksmi, kuru gan var pārprast, bet nevar neuztvert. Vārdi ir ierobežoti savās iespējās un nozīmē, asociācijās. Klusums- ne. Klusums var nenozīmēt neko, bet var arī nozīmēt visu. Klusums ir visaptverošs. Tas bijīgi dod vietu noskaņām un plašam domu lidojumam. Tam nav savas jēgas, tas var iemiesot jebkuru, kura tajā brīdī ir visiederīgākā. Pat tādu, kuru nevarētu izteikt romāna biezuma tekstā.
Rezumējot- es uzskatu, ka tas mēdz būt neveikls, tam dažkārt nav jābūt, bet citreiz tas ir ļoti svarīgs. Tas jāprot lietot. Tā ir mūžīga vērtība.
Kaut kas līdzīgs:
]]>
Ok, ventspils ōpis atlaist no restoto logu mājas uz savām mājām ir tikai pašsaprotami. Bet tas, ka izvarotāju un slepkavu palaiž ātrāk uz savām pekām izraisa nedalāmu tautas rīstīšanās lēkmi. Bet taču likuma priekšā abi ir līdzvērtīgi- abi ir pārkāpuši likumu, tikai cilvēka aprobežotais prāts un tā saucamā ‘morāle’, liek spriest ka slepkavnieks ir sliktāks par kautkādu tur žuļiku. Varbūt tā arī ir, varbūt tā arī nav. Domā pats.
Tagad pievērsīsimies iestādījumam, kur dīgst mūsu nācijas dižākie prāti- skola. Tur reiz ir bijuši vairāk vai mazāk visi. Tieši skola ieliek pamatus Übermensch’ iem (supercilvēkiem) un ne tik ūberotiem cilvēkiem. Tur iemāca domāt rāmjos, kurus nu tagad varonīgi cenšas lauzt pagrabisti 
Esat kādreiz turējuši rokā, vai vismaz redzējuši mūsdienu skolu kārtības noteikumus? Ja nē, tad es apskaidrošu, ka tur, vairākās skolās, ir viens punkts kas attiecināms, lai mūsu jaunatnes daiļās dzimuma pārstāves nenāktu uz skolu izaicinošā lasi-seksīgā apģērbā. Ok, kāds tur seksīgums, ja tai mazajai būtnei vēl ķermeņa forma nav izveidojusies? Manuprāt, tas noteikums vairāk attiecināms uz vecāko klašu meitenēm, kurām nu jau veidojas pastiprināta interese par pretējo dzimumu. Kāpēc tas tā? Tāpēc, ka redz, tie kuri sastāda noteikumus stāsta, ka puišiem arī ir pastiprināta interese par meitenēm un nu viņi (puiši) vienkārši psiholoģiski to izturēt nevar, ka stundās blakussolā sēž meitietis ar minisvārkiem.
Bet, ko nu tagad darīt, ja klases priekšā izvelkas jauna skolotāja, kas ģērbusies arī izaicinoši ? Cenšas nomākt uzmanību puišiem no savas klases meitiešiem uz sevi? Cenšas piesaistīt interesi par savu mācāmo priekšmetu? Tomēr derētu arī izstrādāt skolās skolotāju iekšējās kārtības noteikumus. Drusku nevienmērīga spēku sadale? Ja neģērbjās skolā izaicinoši, tad neģērbjās, nevis vieni var un otri ne.
Kaut kas līdzīgs:
]]>
un tagad, kad valstī valda pašu valstsvīru radītā krīze. Godmanis kā premjers mani fascinē. Viņš ir tik rafinēts, ka bail paliek. Kad TV reportieriem tomēr izdodas noķert Godmani starp īsajiem starpkabinetu pārskrējieniem, viņam vienmēr rokās ir nevāja kaudze ar nopietna paskata nezināmas izcelsmes papīriem un mapēm. Un tomēr, ja izdodas viņu atvikt uz interviju studijā, tad vienmēr viņš elš un pūš, cik viss ir slikti, ka viņš neredz citu iespēju, ka ir smagi un darba daudz. Vienmēr izskatās norūpējies un darba pārpilns kā tāds darba ēzelītis. Bet Pagrabam ir jautājums: vai tā ir uzspēlēta vai tomēr patiesa? Patiesa vai nē ir Godmaņa izturēšanās? Es nemāku teikt, es viņu vien zinu tik, cik rāda pa pašmāju zilajiem ekrāniem.
Bilde tāda, aizpeļķijas helovīna un piektā zāģa tuvošanās noskaņās.
Kaut kas līdzīgs:
]]>