Protams, daudzi latvieši ir aizkaitināti par Zemgales ziņu portālā ievietoto klaji pretlatvisko viedokli apgalvojuma formā. Var teikt, ka rakstā ir gan ignorēti vēsturiski fakti, gan trūkst elementāras loģikas. Nebūs nošauts greizi arī tad, ja kāds norādīs, ka deportācijās, protams, bija padomju varas ieinteresētība, tikai tam nav nekāda sakara ar nacistiem un Otro pasaules karu. Nebūs grēkots, norādot, ka vispār ir grūti saprast, ko autors ir vēlējies pateikt, jo, lai arī kādas gaisa pilis viņš celtu, tekstā nav nekā, kas noliegtu, ka deportācijas ir bijušas kara noziegums, bet tas netraucē zākāt visus, kuri tās piemin. Visbeidzot var rezumēt, ka tas ir klaji neizglītota cilvēka viedoklis, kaut vai tāda sīkuma pēc, ka gara nedarba tēvs, raksturīgi savai sugai, nezin atšķirību starp fašismu un nacismu (man, starp citu, bija jautri un aizraujoši palasīt, kā pie Padomju armijas zvērībām pret civiliedzīvotājiem atkal jau izrādījās vainīgi nacisti). Tomēr tekstā ir zināma daļa taisnības.
Paskaidroju. Citos gadījumos šāda veida pilsonis cilvēkveidīgais, dzimtenes dezinformatīvās telpas un ģimenes tradīciju motivēts, izsper kaut ko galīgi aplamu un provokatīvu par vēsturi vai tiesībām pret valsti, kas no pretējās puses izsauc uz emocijām bāzētu atbildi, piemēram: “Vot tevi lopu vagonā un uz roģinu palīdzēt apgūt neskartās dabas agātības starp Vladivostoku un Jakutsku!” Līdz šim vismaz es biju domājis- lai arī cik vietā tas pateikts, tomēr liekas nedaudz nekorekti un brutāli. Kaut kā necivilizēti tā būtu darīt, ne?
Un te atnāk šitāds Jefimovs. Būdams krievvalodīgais, paziņo, ka tamlīdzīgas deportācijas ir humānisma akts. Man, savukārt, gribas vilkt paralēles ar mūsdienām. Viņš saka, ka 1941. gadā te bija piektā kolonna. Es saku- tāda te ir arī tagad, un viņš ir fragments, kas to veido. Rakstā teikts, ka tā traucēja normālai valsts funkcionēšanai un drošībai, identiska situācija ir arī šodien (skolu reforma 2004. gadā; Tallinas grautiņi; prokrieviskas partijas, kuras, apejot likumu, daļēji finansē sveša valsts). Jefimovs apgalvo, ka deportācija bija nepieciešama un tai vajadzēja būt vēl plašākai, bet te nu var viņam nepiekrist, jo ir tāda lieta kā nevainības prezumpcija. Tomēr, ja no viņa perspektīvām tamlīdzīgi akti ir pieļaujami un normāli, un viņš pats atdzīst, ka nav vienisprātis ar pastāvošo varu- kāpēc gan viņu pašu neizraidīt no valsts tikpat pazemojošā veidā? Es saprotu, ka tas nenotiks, bet vai autoram, ņemot vērā viņa uzskatus, būtu pamats par tamlīdzīgu vēršanos pret viņu sūdzēties? Jo 1949. gadā, cik zinu, karš jau bija beidzies, bet deportācijas- nē. Un visi taču būtu apmierināti- gan sirdīgie latvieši, kuri vēsturi nav mācījušies no padomju laikrakstiem, gan izsūtītais autors, kurš varētu priecāties par to, ka Latvija beidzot pārņem viņa mīļotās valsts tiesību praksi.
Kaut kas līdzīgs:
]]>Iespējams, lasot manus iepriekšējos ierakstus, varētu rasties iespaids, ka mēbeļu nolietošana ir vienīgā mana nodarbe skolā. Maldīgi. Pie pilnas sajēgas apzinoties, ka man dota iespēja izmantot vislabākās izglītības sistēmas pasaulē sniegtos pakalpojumus, es apgūstu visu un visādi, galvu nepacēlis.
Nu es izjūtu vēlmi dalīties dažos savos skolas pierakstos ar tiem, kuri ir mani līdzgaitnieki šajā neatsverami vērtīgajā pieredzē, kā arī ar tiem, kas jau ieguvuši izglītību un nu ir nodarbināti planētas lieliskākajā darba tirgū vai vismaz uzskaitīti pasaulē ekskluzīvākajā bezdarbnieku reģistrā.Varbūt kas vērtīgs šiem cilvēkiem paslīdējis garām vai aizmirsies, tādēļ pienākuma apziņa liek man palīdzēt līdzpilsoņiem pilnveidoties.
Tātad:
Angļu valoda. Mācāmies izteikt vēlmes gramatiski pareizi.
Matemātika. Bez trijstūriem mūsu dzīves nebūtu tik pilnīgas.
Ķīmija. Vecā labā organiskā…
Kaut kas līdzīgs:
]]>
Viss eposs iesākās jau diezko sen. Tikko iestādamies skolā, ar cerību uz turpmāko trīs gadu atsēdēšanas šajā iestādē sāku savas dienas gaitas. Viss atdūrās pret lielu, treknu ablomu- Rīgas domes lēmumu naheranizēt šo skolu un līdz ar to, virkni pārējās. Slēpās šis notikums zem nosaukuma `Optimizācija` – populārs vārds, ne? 
Lai nu kā, bet caurumi šajā tā saucamajā `priekšlikumā` pastāv- sāksim jau ar to, ka tā ir pirmā skola Latvijā, kas aizsāka komerczinību apmācību vidusskolā, veiksmīgi ieviesa un izstrādāja programmas, ar nolūku atjaunot komercskolas Latvijā tādā skaitā, kādas tās bija vēl Ulmaņlaikos. Skolotājas ar savām autorprogramām un stundām, kurām līdzīgas neatradīsi… Un protams, prestižs… Kāds tas arī bija, bet tomēr bija.
Bet uzmetiens sekoja ātrs…
Lai nu kā arī ir. Emocionālas, pārdomātas, agresīvas, arī nepārdomātas akcijas no skolas puses sekoja viena pēc otras. Vēstules, runas un, pēdējais, piketiņš. Skaidrs ir viens, savas domas Aldermanes kundze (tā, kura rullē lietas) tāpat vien nepārmainīs. Vispār, skaidrs jau bija, ka neviens nemainīs domas… Lietas tiek lemtas partijas sēdēs, un nekādas runas nemainīs `balsojamo mašīnu` lēmumu. Kārtējie protesti, kārtējie bļauri… Viņ` sak`, suņi rej, bet karavāna iet tālāk.
Risinājums skolas atstāšanai? Tādu redzu tikai vienu. Iekustināt tautu un politiskus spēkus, lai skola kļūtu nevis par kārtējo ciparu slēgto skolu statistikā, neapmierināto skolēnu/vecāku/skolotāju strīdus ābolu, bet gan par politisko spēku kaujas lauku. Tad, varbūt kas mainīsies… Bet līdz tam… mm… vēl daudz kas ir jāizdara.
Šis ir tikai viegls ieskats Rīgas Komercģimnāzijas eposā, par kuru es domāju taisīt plašu aprakstu tuvākajā laikā. Manas domas, skatījums un tas, kas notiek. Kā aizpeļķijā saka – stay tuned
Kaut kas līdzīgs:
]]>Pēdējā sezonas aktualitāte ir sporta veids ar nosaukumu- glābjam Pareksu! Bet ne par to tagad ir runa.
Lūk, tā partija, kura dēvējas par nacionālu ir izlēmusi, ka jāsāk beidzot bīdīt kādas lielas lietas. Nu tā, lai tauta pamana viņu eksisteni un uz nākamajām vēlēšanām izvēlās viņus par saviem priekšstāvjiem. Tā lielā lieta ir ideja par tautas prezidentu! Kas slēojas zem šā nosaukuma? Nekas vairāk kā Latvijas kā parlamentāras republikas nomaiņa uz prezidentālu republiku, kur cilvēki varēs ievēlēt prezidentu, kuram būs garas rokas un spēcīgs vārds daudzās lietās, stipri lielāka teikšana nekā pašreiz. Tā sanāk… kautgan viņi paši šo lietu formulē tikai kā Satversmes grozījuma projektu par tautas vēlētu prezidentu un viņa pilnvaru paplašināšanu.
Nē, dārgie biedri, uztraukumam vēl nav pamata. Nekas vēl nav apstiprināts un nebūs vēl tuvākajā laikā. Jo ir palaista kampaņa (www.tautasprezidents.lv), kura aicina cilvēkiem parakstīties par tautas referenduma sākšanu.
Kāpēc man tik ļoti nepatīk šī ideja?
Ārkārtīgi vienkārša ir atbilde- ja tauta nav spējīga ievēlēt jēdzīgu saeimu, tad kur nu vēl prezidentu.
Lai arī viss šis projekts ir radīts ar labākajām vēlmēm, labot situāciju valstī, tas tā nebūs! Cik zinam, tad partijām, ja ļoti vajag, atradīsies lielas naudas (Šlesers, Ventspils, maskava… visi nosponsorēs), lai palaistu tik spēcīgu tiešu un netiešo kampaņu, ka vidusmēra latvietim nekas cits neatliks kā nobalsot par vienu no tiem daiļrunīgajiem kandidātiem. Šī prezidenta lieta pavērs vēl plašākus apvāršnus valsts pilnīgā izzagšanā. Viens cilvēks ar tik plašām pilnvarām… domā par to nesapņo tumšos vakaros mūsu varturi? Projekts paredz pārāk lielu varu prezidentam (kas var būt labi, ja tur sēž sakarīgs cilvēks). Mūs VL aicina atgriezties pie ulmaņlaikiem, kad Ulmanis būdams valsts galva un premjers bija paņēmis varu savās rokās. Vadonisms. Tikai ar ko šīs vadonisms atšķirsies no tiem laikiem? Ar vienu cilvēku- Ulmani. Šoreiz nebūs prezidents valsts glābējs, tas būs kāds, kuram bizness ir pāri visam.
Spēks, lai ir ar jums.
Kaut kas līdzīgs:
]]>Kā esat dzirdējuši, klīst runas par kautkādu Lisabonas līgumu. Protams, mūs tas neuztrauc un tas viss liekas tik tālu no mūsu dzīvēm, ka tas mūs neskars nu nekādīgi. Figu jums! Tas skars katru no vistiešākajā mērā. Tas skars mūs, kā Latvijas pilsoņus, jo Latvijas valstij tiks samazināta neatkarība un suverenitāte. Varbūt tā uzreiz neliekas- ka mēs pakāsīsim savu neatkarību… Man nāksies Jūs apbēdināt, jo pirmais iespaids (ja tas ir pozitīvs), nav tas pareizas.
Kāpēc tad mūsu viedie un izglītotie prāti valdībā un saeimā pieņēma un ratificēja to? Nu, te var būt vairākas atbildes. Mūsu bāleliņus piespieda, samaksāja, sakukuļoja vai arī vienkārši mūsējiem patīk līst iekšā lielās Eiropas tantes pēcpusē. Iemeslus te nemeklēšu, jo, cik zinu, tad visas ES valstis vairāk vai mazāk valdības līmenī ir to ratificējušas. Vienīgais izņēmums ir Īrija, kur tiek rīkots tautas referndums… te nu sākās lielumlielie joki. ES onkuļiem nepatīk, ka rīko referendumu uz šo jautājumu, jo jau ir zināma atbilde- ja visā ES teritorijā rīkotu pa šo jautājumu referendumu, tad 95% iedzīvotāju nobalsotu pret.
Ieskatīsimies nedaudz vēsturē. 2005 gadā Eiropas Savienības Konstitūcijas projektu noraidīja Francija un Nīderlande refenduma rezultātā. Kopš tās dienas dūži sāka meklēt iespēju, kā iebarot vēlreiz to pašu draņķību. Atrada ar iespēju ar nosaukumu Lisabonas līgums. Tas ietver tieši to pašu, ko Konstitūcija tikai savādākā secībā un iepakojumā + neliels PR’s un līgums aizgāja uz urrā! Atliek tikai tāds mazs šķērslis kā Īrija, kura nobalsoja pret. Nekas, tika paskalotas smadzenes, pāris reklāmas kampaņas, bezmaksas baloni un nobalsots ir PAR!
Tātad, ko tas Lisabonas līgums mums atnesīs? Tas ir pirmais solis uz ES padarīšanu par vienu valsti…
ES vairāk nav kā ekonomiska apvienība/smilšukaste. Līgums paredz, ka ES kļūst par juridisku personu, tātad tā var funkcionēt starptautiskās attiecībās kā valsts. Tātad visi starpvalstu līgumi tiek parakstīti zem vārda `Eiropas savienība`. ES var pat lūgt sev beņķi ANO.
Eiropas padome kļūst no Starpvalstu valdības iestādes paveida par ES institūciju, kura nepārstāv tās ievēlētāju intereses, bet gan pārstāvēs Savienības vērtības, mērķus un intereses, kuras netiks noteiktas vēlēšanu vai referenduma rezultātā, bet gan noteiktas pēc pašreizējiem un nākotnes ES likumiem.
Līgums noņem dalībvalsts tiesības uz automātisku komisāra krēslu. Komisariāts ir paredzēts kā neatkarīga institūcija, kurai nebūs pieņemt kādas noteiktas valsts, privātpersonas vai organizācijas instrukcijas. Tākā tā ir neatkarīga institūcija, kurai ir visai liela vara, tai tiek atņemta atbildība jebkuras valsts/organizācijas priekšā. Tātad arī tautas priekšā tai nav atbildības.
Publiskais transports, medicīna un izglītība ir pakļaujamas privatizācijai. Jebkurā valstī. Zinot šo punktu, pašmāju bāleliņi ātri atradīs veidu kā uzlikt savu spalvaino ķepu šīm nozarēm.
Nākamie ES līgumi var tiek pieņemti bez nacionālajām ratifikācijām. No comments, dārgie kamerādi, tas man nepatīk.
ES padomei ir paplašinātas pilnvaras drošības un ārzemju attiecību jomās… krimināllikumu harmonizācija un tā tālāk
Līgums paredz ka vēl 105 kompetences no valsts tiek nodotas ES rokās. Iekļaujot ārzemju, drošības, aizsardzības, tiesu, tirdzniecības un ekonomikas politiku. Tā ir būs lielākā varas pārnešana ES vēsturē.
Turpmāk 68 jomās vairāk nebūs nepieciešama balsošanas vienprātība Eiropas padomē, lēmumu varēs pieņemt ar vairākumu.
Padomē jau ir sarežģīta balsu `svara` sistēma, tā tikšot mainīta. Rezultāts būs tāds, ka mazām valstīm kā Latvija, Īrija utt. būs vēl mazāka teikšana.
Līgums ir veidots labējā politiskajā garā. Tādējādi publiskajiem pakalpojumiem (medicīna, izglītība utt) kā arī vienkāršiem darbaļaužiem un strādniekiem tas nenāks par labu. Publiskie pakalpojumi tiks iedalīti divās grupās- Publiski ekonomiskajos pakalpojumos un vienkārši publiskajos pakalpojumos. Tikai ir viena problēma- nav definēts ar likumu, kas ir tas vienkāršais publiskais pakalpojums, bet toties ir definēts ekonomiskais pakalpojums- ekonomiskā aktivitāte ir tad, kad tu piedāvā kādus labumus vai pakalpojumus sabiedrībai. Tas nozimē, ka visa medicīna, izglītība un pārējie publiskie pakalpojumi itin labi iederas Ekonomisko pakalpojumu grupā. Līguma 16. paragrāfs nosaka kā lietas bīdīt Publiski Ekonomisko pakalpojumus. Tas paredz ka piem. izglītība un medicīna ir pakļaujamas konkurences likumiem. 6. protokols paredz, ka ES ir jāuzmana, lai konkurencē nebūtu kropļojumu, kas izpaužās kā sociālā aizsardzību, dabas un strādnieku tiesību regulācijas, valsts subsīdijas, valsts palīdzības un valsts `monopolu`. Līgums sekmē regulācijas atcelšanu un privatizāciju. Varbūt tomēr būs labi? Nedomāju gan, jo ne līgumā, ne kur citur ES likumdošanā nav definēts kas ir Publiskie pakalpojumi.
No 10. līdz 28. paragrāfam paredz drošības, aizsardzības un ārlietu politiku nodot ES rokās. Tas nozīmē ka ar vairākuma balsošanu Padomē var tikt pieņemti līgumi, kas ir saistītas ar šīm nozarēm. Abstrakti skatoties, tas nozīmē, ka ir tāds kā kopējs `ārlietu ministrs` Eiropas savienībai.
Jāpalielina valsts militārās spējas. Tās jāiekļauj kopējajā aizsardzības un drošības sistēmā/politikā. ES dalībvalstis būs spiestas palielināt militāro budžetu Eiropas militāro spēju palielināšanai. Dalībvalstij ir jāpalīdz otrai, ja pret to ir vērsts militārs uzbrukums. Reāli- vēlviena militāra aliance.
Cenu stabilizācija. Tas ir instruments, kuras mērķis ir samazināt dalībvalstu sabiedrības tēriņus vai arī lai samazinātu valsts budžeta deficītu. Ja cenu stabilizācija konfliktēs ar kādu valsts prioritāti, piem. pilnu nodarbinātību vai sociālo progresu, tad kuru no šīm atstāt lems Eiropas Tiesa, nevis vietēji valsts politiķi. Reāli tas samazina `cīņu` pret nabadzību un sociālo nevienlīdzību.
Valsts Augstākās tiesas lēmumus var pārsūdzēt Eiropas tiesā. Eiropas tiesai pieder galavārds.
Padomes prezidentūra vairāk nerotēs, tā lai tiek katrai valstij. To ievēlēs ES padome uz divarpus gadiem.
Cilvēki apgalvo, ka Lisabonas līgums padara Eiropu demokrātiskāku un effektīvāku. Tā tas viss nav. Visa tās noteikumu saskaņošanas, apstiprināšanas un pārējās lietas ar valstu parlamentiem un iedzīvotājiem ir tikai tīri kosmētiskas un izšķīst milzīgajā varas pārnesē no valsts uz ES (atceramies, ES tagad ir juridiska persona). ES cilvēktiesību hartai nekāds jauns punkts nav pievienots. Harta tiek arī stipri ierobežota no valsts un ES likumdošanas puses.
Domā ko gribi.
Kaut kas līdzīgs:
]]>
Es arī šogad biju saķēris visparastāko saaukstēšanos. Protams, tieši uz to laiku, kad bija ļoti saulains un vasarīgs laiks (pirmajā dienā, kad apmācās un sāka līņāt, es pilnā kaujas gatavībā biju atpakaļ uz strīpas). Saaukstēšanos vispār grūti nosaukt par slimību- tā gan nokauj jebkādu darba prieku (cik nu šā ir), labu pašsajūtu, bet atstāj tieši tik daudz spēka, lai cilvēks būtu rīcībspējīgs. Un atņem labu daļu normālas uztveres un saprāta. Par ko arī pastāstīšu sīkāk.
Tā nu es dažas dienas atpakaļ, apveltīts ar sajūtu, ka uz galvas nēsāju 15 kg kartupeļu, slims un nelaimīgs devos ikdienas gaitās. Dzīvoju vienā no standarta guļamrajona standarta hrušķovkām, kuru ārdurvis aprīkotas ar standarta 3-ciparu mehānisko durvju kodu. Sagadījās, ka, tiklīdz kā izspēros uz galvenās ielas, ar mani dialogu (ja tā to var nosaukt) uzsāka kāda sieviete ar pavisam mazu bērnu. Liktenim labpatikās visu vēl pasliktināt, jo saruna noritēja krieviski.
No sākuma sieviete kaut ko teica. Es ne tā, ka nesapratu kontekstu… Es vispār nesapratu ne vārda. Smagi samirkšķinājis acis, sasprindzināju visus spēkus uz koncentrēšanos un pārjautāju, ko viņa no manis grib. Šoreiz ar pārcilvēcisku piepūli izdevās uztvert atsevišķus vārdu savienojumus un vārdus. Pēc tam sekoja neliels klusuma periods, viņa vēl piemetināja dažus nenozīmīgus faktus un apgalvojumus; pa to laiku viņas skatiens pauda arvien lielāku neuzticību. Es tikmēr centos radīt kopainu par izskanējušo informāciju, cenšoties saprast, kāds pie velna man sakars ar trešās kāpņutelpas otrā stāva iemītnieku dzīvokļa durvīm, pa kurām, pēc šīs pilsones apgalvojuma, es tikko esmu izgājis un kuras pieder viņas draugiem, pie kuriem viņa iet ciemos, un ko viņa īsti būtu sapīpējusies, lai domātu, ka man vispār ir kāds sakars ar to kāpņutelpu, ja reiz es iznācu no citas?! Taču, pats svarīgākais: lai Ulmanis nogrābstās, ko viņa grib no manis???
Šie jautājumi tajā brīdī man likās pārāk komplicēti, kaut arī raisīja ziņkārību, tāpēc nolēmu, ka trešo reizi nejaušajai garāmgājējai likt atkārtot tik garu sakāmo būtu samērā nepieklājīgi, tāpēc izlīdzējos ar pašu piemērotāko atbildi no visām, kādas zinu šādiem gadījumiem: “Эээ… Ну… Я незнаю.”
Arī šoreiz tas izrādījās gana efektīvs, garāmgājēja mani lika mierā ļoti operatīvi. Vēl jo vairāk, kas mani pārsteidza, viņa ātri apcirtās un, paužot zināmu naidu ar man labi dzirdamu murmināšanu, devās prom. Sāku smadzeņot, kas viņu varēja sadusmot.
Kad jau biju aizgājis labi tālu no notikumu vietas, beidzot radās sakarīga doma. Viņa man gluži vienkārši taujāja pēc ārdurvju koda kāpņutelpai, kura atrodas blakus mājas stūrim un pa kurām es tikko biju izgājis, jo vēlējās tikt ciemos pie saviem draugiem, kas dzīvo otrajā stāvā. Mana atbilde, ka es nezinu durvju kodu durvīm, pa kurām tikko iznācu, nu arī man pašam šķita diezgan nekaunīga un melīga attiecībā pret šo dāmu.
Ja kādam patiesi pietika spēka un varonības izlasīt tik tālu (ar ko arī apsveicu), tad var rasties loģisks jautājums- a kāda bļin ir šī stāsta morāle, koa? Maskava atbild: nesen man viens tautietis atgādināja, ka, kaut arī mums tā patīk domāt, globālos mērogos mēs tā īsti neko nevaram mainīt un pasaule varētu iztikt tikpat labi arī bez mums. Katrs no mums esot uzskatāms par īpašu, ko nemaz nemēģināšu noliegt. Katram patīk domāt, ka izdzīvošanas un citi instinkti, kā arī eksistence, ir attaisnojami ar kādu konkrētu misiju, dēļ kā ir daļa no pasaules, ka viņa interesēm ir svars. Ja pret to visu kāds izrāda zināmu neinteresētību, tas var dziļi aizvainot personu. Ja to dara sistemātiski, tad tas jau ir terors, kas pašam upurim var likt apšaubīt savas pastāvēšanas lietderību.
Apkopojot augstāk uzrakstīto vienā teikumā, jāsaka- nav jābaidās kādreiz būt netaktiskam, galvenais- nevajag būt vienaldzīgam! Tāds arī mans novēlējums šinī pavasarīgajā dienā.
Kaut kas līdzīgs:
]]>Kopš pirmā kodoljobiena pāri šķībacaino zemei tālajā 1945. gadā to valstu, kurām ir tas gods turēt savā arsenālā šīs jaukās spēļmantiņas galvenais un cēlākais mērķis ir turēt savas atomrotaļlietas tālāk no ‘mazākatbildīgo’ valstu kārīgajām rociņām. Nemaz nerunāt par šo atombumbiņu nonākšanu privātās (teroristu) rokās. Kādas grupas mēŗķis vai vēlme pagatavot savā garāžā/šķūnī/alā/pagrabā šo ieroci ir ļaunākais murgs, kādu vien tāda kodollielvasts var izsapņot.
Protams, tas viss ir saprotams, jo atombumbiņas pašas par sevi ir visai iespaidīgas un tādas mantiņas savam saimniekam var stipri pagarināt vienu orgānu. Kānekā, katram īstam vīram pa veselām 2 atombumbām. Jā un raķeti piemetiet arī.
Bet… Ir arī citi ieroči, ne mazāk efektīgi. Piemēram, labi novietota, paprāva nervu gāzes bumbele spētu izsēt savu nāves elpu pa pilsētu, kā tāda vidēja izmēra atomrotaļlieta. Nevilksim tagad paralēlas ar mūsu čiekuru republikas ūdengalvu, te es runāju par Pilsētām ne pilsētām. t3h C1ty.
Un tā nu visi raustās par to, ka kādai trešajai pasaules valstij uzradusies kodolprogramma, ka ļaudis/valstis pat aizmirst, ka tas nav vienīgais masu iznīcināšanas līdzeklis. Ir taču ķīmiskie, bioloģiskie un velns vien zin kādi vēl. Tos jau neizsekosi visus. Manuprāt, ir pat ‘lietderīgāki’ (kam lietderīgums saistās ar cilvēku nogalināšanu, tad lūgtum, pēdiņas ignorējiet) ieroči par ātommantiņu. Piemēram, nervu gāze. Ok, tai nebūs iespaidīgs jobiens, tas varbūt nepagarina tik labi īpašniekam kā ātombumba. Tānu nervu gāze neiespaido vairākuma apziņu… neiedveš tādu bijību kā ātomjobiens. Bet tānu šajā pasaulē ir iekārtots, ka katra valsts cenšas izrādīties ar savu… khe khem… raķešu garumu, jo redz tas iedveš lielāku bijību potenciālajos naidiniekos nekā mēģenu skaits… Lai nu kā, tā ir ķīmija un piemēram, tāda nervu gāze nemaz nav tik komplicēta, lai to nevarētu pagatavot kāds ļoti gribošs interisents. Kāpēc? Paskatieties, kādas tik laboratorijas nav narkotiku štancētājiem. Kādas izejvielas viņi tik nedabū no viskautkurienes, vai tu domā, ja kāds negribētu, nevarētu arī ko tādu uztaisīt tikai spešal for ķīmiskajiem ieročiem?
Dāmas un kungi, pasaule ir nežēlīga. Esiet vienmēr gatavi jebkam, jo vienmēr atradīsies kāds, kam jūs traucēsiet.
Kaut kas līdzīgs:
]]>
Tā kā šīs un daudzas citas mīklas ir parāk sarežģītas, lai tiktu atrisinātas ar mūsu izpratni un iztēli, tiek radītas klišejas. Tās radījušas mūsu zināšanas, kuras tīri statistiski izrēķinājušas, uz kāda ceļa jāturās, lai neiegāztos kādā grāvī. Sākotnēji šķiet visprātīgākais veids, kā dzīvot. Bet jāatcerās, ka tieši šādus pašus modeļus veidoja arī, piemēram, viduslaiku cilvēki. Tieši tāpat, ar savu pasaules redzējumu un pieredzi. Viņi turējās pie reliģijas principiem un mītiem, un uzskatīja, ka šo iemeslu dēļ dzīvo vispareizāko un šķīstāko dzīvi. Bet tagad pieņemts uzskatīt, ka viņi bija galīgi iebraukuši auzās.
Tātad: kas tad cilvēcei liek domāt, ka etiķešu un sistēmu ievērošana ir vispareizākais dzīvesveids? Vai ir vērts dzīves kvalitāti mērīt pēc finansiālām līknēm?
Nav citu spamu par šo tēmu.
]]>
Neuztraucieties, viss ir kārtībā! Viss ir ideāli! Pašlaik ir krīze valstī, tas jau pofigs, galvenais, savelkam (uz 
deputātiem un valstsvīriem tas neattiecas, jo viņiem arī gribas ēst) jostas ciešāk. Neuztraucieties, šas uzbliezīsim gaismas pili un iepludināsim simtus milijonus Pareksā, kuru tāpatās beigās par sviestmaizi notirgosim savējām pareizajām personām. Tauta, līksmojiet! Neuztraucieties, ka jums nav par ko kredītus apmaksāt, jo visu taču ar bankām var sarunāt, vai ne?
Dārgie kamerādi, dāmas, kungi, mājdzīvnieki, darbazirgi un nabaga nodokļu maksātāji. Mēs piedzīvojam dižus laikus. Laikus, kad netikai budžets un valdība bankrotēs, bet vesela valsts! Mēs esam The Bankrota- lielā notikuma priekšvakarā. Tākā, mani draugi, iepērkam pāris kilogramu skoršu un kādu čupiņu beisboleņu, kastešu, mietu un nažu. Kānekā, mēs sagaidīsim laikus, kad bez brutāla spēka neizdzīvot. Āmen. Valdība mūs ir nodrāzusi tik tālu, ka vairs nav ko drāzt. Tagad atliek viņiem pateikt atā-atā un kā žurkām no slīkstoša kuģa aizlaist uz savu villu pie Vidusjūras, kur pavadīt savu atlikušo dzīvi neuztraucoties par tādu dieva aizmirsto zemes pleķīti vārdā Latvija.
Man nav ko teikt. Bez komentāriem. Nu, vienkārši nav vārdu mūsu valstsvīru idiotismam un zagtvēlmei, kas nodevusi mūs pie bankrota. Sieg Heil!! Slava Saeimai, dižajai tautas atbrīvotājai… no naudas…
Kaut kas līdzīgs:
]]>
Reklāma gan no sākta gala ir izdomāta prāta čakarēšanai. Tā arī gājusi savu revolūcijas ceļu. Kādreiz, kad sagribējās ko realizēt, pie potenciālā klienta vērsās, argumentējot, kāpēc vajadzētu to vai šo iegādāt (ļa-ļa, šitā figņa ir vislabākā, paskat, cik lieliski tas brīnums strādā, veikalnieks galvu durvīs saspiedis, pārdod mūsu vājprātu par ražotāja cenu, u.t.t.). Tagad pircējs kļuvis bišķi gudrāks, saprot, ka tā ir tukša muldēšana. Tāpēc nu reklāmās rāda varen glītus cilvēkus, kas smaida žilbinošus smaidus, un, lai arī ar kādu skepsi es skatos uz viņiem, es neapzināti atmaigstu.
Skatoties komerciju, manā samaitātajā prātā ieslēdzas vēl viena lampiņa, saucas “Bet kā tad ar ne-tik-glītajiem pilsoņiem?”. Un te nu ir vaļa maniem kompleksiem. Jo ilgāka reklāmas pauze, jo vairāk jūtos zaudētājos. Racionāla pamatojuma nav. Bet sajūta savāda. Tas liek aizdomāties, cik zemapziņa ir spēcīga, bet neaizsargāta. Un, apmierināts ar puslīdz loģiski līdz galam novestajam domas pavedienam, dodos pie datora. Atnāku uz šejieni, 300 vārdu garumā noleju žulti pār visu un visiem. “Heh, nu gan, bļin, šiem nodevu!” apmierināts nodomāju. “Žēl, ka mani nelasa. Pooh!” nobeidzu vēl vienu domu un desmit minūtes jūtos varens. Pēc tam atgriežos pie sava snobiskā televizora, lai no šā izfiltrētu kādu puslīdz objektīvu informāciju.
Rezumē- esiet skeptiski pofigisti, tas, šķiet, nāk par labu jūsu nervu sistēmai un garīgajai veselībai. Mans gadījums, laikam, jau ir pamatīgi “ielaists” .
Kaut kas līdzīgs:
]]>