Blogi, bļ*

Tagad ir modīgi runāt par blogiem vairāk nekā tos rakstīt. Atsaukšos uz amatbrāļa Archija rakstu, par LU diskusijām ap blogiem un par paša domām.

Atļaušos izteikt savu viedokli.

Latvijas blogi ir vāji. Lasot kārtējo sadirsti slimo rakstu, kur kāds pumpains tīnis gaužas par to, cik viņam skolā sūdīgi tu saproti, ka visi valsts blogi kopumā tomēr ir mūsu samaitātās sabiedrības spogulis. Blogeris ir neapzināts žurnālists, kurš nevis iet uz darbu un pilda uzdoto, bet raksta par to, kas viņam patīk un kā viņam patīk. Viņš ziņo pasaulei par saviem uzskatiem, emocijām un piedzīvoto. Un šeit mums parādās atkal tas pats depresīvais tīnis. Viņam bija svarīgi to uzrakstīt, jo tā tēma viņu skar vistiešāk. Blogi, tvīti, ziņu komentāri un viss pārējais marazms ir tikai sekas. Mēs internetā redzam un sajūtam to, ko cilvēks reālā dzīvē neatļautos izpaust skaļi.

Cik  man personīgi šī lieta ir nozīmīga? Tajā, ka man primārais nav tas, cik mani lasa un ko par mani domā citi, blogs ir veids, kā palīdzēt sakārtot domas ar sekundāro funkciju – savas domas nodošanu tālāk. Man patīk palasīt savus vecos ierakstus, paskatīties, kā mana uztvere pa šo laiku ir mainījusies, atceros tā mirkļa emocijas. Palīdz man saglabāt savu esību un nepazaudēt neko.

Blogam nebūs būt kā `stila` elementam, kura primārā funkcija ir lasītāju piesaistīšana, tas ir entertainment un tas nepalīdzēs ne tev, ne lasītājam, jo tas neesi tad tu, kas to raksti, bet gan trendu vadīts robots

Kaut kas līdzīgs:

1. Kāpēc `par blogiem`?
2. Dievzemītes blogzemju dievi.
3. Literārais (sīkais) huligānisms.
4. Neko neizsakošs notikums.
5. Kad ir p0hujs.

2010. gada 18. maijs, plkst. 0.52 - laiks, kad tika publicēts šis raksts.
Kaut arī esam totalitāri, tomēr visus komentārus nenesamies dzēst laukā. Tākā, ja ir kas sakāms, ja vēlies pasūdzēties, uzmest veselīgu (nepārāk vesela tomēr tiks naheranizēta) kritiku, vienkārši izteikt savu viedokli vai pieprasīt alimentus, tad droši vien raksti. Kānekā visiem mums vēl augt un augt...