Par reģionālo reformu, daiļslidošanu, dzīves piepildījumu u.c.
DzīveAutors: IerindasPilsonis
Kad runa iet par reģinālo reformu, man prātā nāk divas dzīves epizodes. Patiesībā ju vairāk, bet par divām jums būtu vērts zināt. Vispār jums to nebūtu būtiski zināt, bet es pastāstīšu.
Pirmā ir saistīta ar manu 9. klases ģeogrāfijas skolotāju. Kādu stundu viņš pacēla savu uzticamības kredītu, gānot virsrakstā minēto pasākumu (pirmo no kreisās) kā idiotisku. Nezinu, kāpēc tas aizķeries manā atmiņā, daudz nozīmīgākas lietas (piemēram, visa mana bērnība) no tās ir neglābjami izkritušas.
Lielos vilcienos man tas skolotājs likās gana gudrs. Pedogoģiskās metodes gan bija diskutablas, bet tas tā. Pieredzējis. Taču ģeologs. Aizrautīgs. Tagad man pret šo zinātni ir alerģija. Nosit mani, nu nav tā aizraujoša nodarbe- salīdzināt no zemes izrauto kluci A ar no vēl dziļāk no zemes izvilkto šķembu B. Un kāds ērglis pamatīgi pasvīdis, lai šiem klučiem un šķembām izdomātu neiegaumējamus nosaukumus…
Otrā lieta, ar ko man asociējas reforma, ir sižets no nedaudz pretenziozā, bet tomēr visnotaļ noderīgā realitī-šova “Nekā personīga”. Stāsts par TPJO aktīvistiem, kuri metās slavināt reģionālo reformu, sarīkojot až veselu mītiņu. Tajā no sākoma parādīja savu nācijas mīlestību, plivinot valsts karodziņus, pēc tam parādīja, cik dārga ir tā valsts, ielaižot karodziņus mēslainē. Vislabākā šajā stāstā ir TPJO taisnošanās. Mol, tā darot arī hokeja fani, kāpēc mēs (politiķi) nevaram. Gribējās iebilst, ka hokeja fani mēdz kolektīvi piemesties lopā un urinēt uz kultūrvēsturiskiem pieminekļiem, un pajautāt, vai arī tādu pieredzi viņi grasās pārņemt. Bet manī jau neviens neklausās…
Bet, lai mani nepārprot, viens ir skaidrs- hokeja fani mums ir tie vislabākie. Tiesa, tos var sadalīt divās nometnēs- patiešām hokeja fani un kaut kādi hokeja fani. Vieni ir uzņēmušies tādas kā laulību saistības- kopā priekos un bēdās. Otri… Pie otrajiem diemžēl piederu arī es. Proti, izbaudu uzvaras vai saucu spēlētājus / tiesnešus par mullāpiem un plēšu matus sev un visiem, kas gadās ceļā. Jūtu, ka nevaru laboties, tāpēc šopavasar apņēmos atmest fanošanu kā tādu.
Diemžēl jau divas dienas pēc mūsu komandas sezonas noslēguma sākās lomkas, pret kurām nolēmu cīnīties ar surogātu vārdā daiļslidošana. Kaut kas radniecīgs tomēr ir. Ledus, slidas… Tomēr attiecībā pret hokeju daiļslidošanai ir būtiski trūkumi. Pirmkārt, pretstatā hokeja 16, daiļslidošanā laikumu maksimāli drīkst aizņemt tikai divi cilvēki. Ļoti izšķērdīgi. Līdz ar to skatītājiem ir liegts vērot sāncenšu savstarpējo attiecību drāmu- ja kāds kādam sadod pa purnu, tad ģērbtuvēs. Uz ledus pat nedrīkst nospļauties- esot nekulturāli…
Tātad, skatos sieviešu daiļslidošanu (ermm…?) un prātoju, ko es dalībnieču vietā būtu darījis savādāk. Pēkšņi uz ledus parādās Krievijas pārstāve. Ieraugot vecumu, jūtu, ka mans apakšžoklis atsitās pret grīdu- 17 gadi. Septiņpadsmit gadu vecumā viņa skrāpē pasaules čempionāta daiļslidošanā ledu, kamēr es stāvu hruščova projekta dzīvokļa viesistabā mammas adītā džemperī un prātoju, kā nosist atlikušās dienas 8 stundas pirms atslēgties līdz nākamajam bezjēdzīgajam datumam…
Kā tas nākas, ka mani šajā vecumā piemeklējusi pusmūža krīze? 
Kaut kas līdzīgs:
2010. gada 1. aprīlis, plkst. 12.21 - laiks, kad tika publicēts šis raksts.
Kaut arī esam totalitāri, tomēr visus komentārus nenesamies dzēst laukā. Tākā, ja ir kas sakāms, ja vēlies pasūdzēties, uzmest veselīgu (nepārāk vesela tomēr tiks naheranizēta) kritiku, vienkārši izteikt savu viedokli vai pieprasīt alimentus, tad droši vien raksti. Kānekā visiem mums vēl augt un augt...