80 minūtes matemātikas, jeb dienasgrāmatā protokolēta dubultstunda

79 minūtes līdz matemātikas beigām: ierodos klasē un konstatēju, ka mana vieta aizņemta. Pooh, iešu pie loga, tur baudāma ainava pa logu redzama (būvbedre, aizaudzis sporta laukums un padomijā nepabeigta augstceltne).

78 minūtes līdz beigām: radiators dedzina kreiso kāju, prāts galīgi nenesās uz mācībām.

75 minūtes: lēnām slīgstu bezcerībā- šķiet, sēžu tur jau veselu mūžību.

74 minūtes: rodas doma īsināt laiku, pierakstot skolotāja diktēto.

69 minūtes: pēc 5 minūtes ilgas saņemšanās un sevis piespiešanas patiešām sāku rakstīt.

66 minūtes: īss eiforijas brīdis- man sāk šķist, ka viela ir vienkārša un saprotama.

64 minūtes: atskārsme- ņifiga es nesaprotu.

63 minūtes: esmu pārguris no rakstīšanas. Sāp roka. Beidzu rakstīt.

63 minūtes: izdomāju, ka būtu forši ar kādu uzraut kuģus. Tuvumā nav potenciālu pretinieku, jo sēžu diezgan tālu no cilivizācijas.

62 minūtes: izdomāju, ka varētu to spēlēt multipleijerā via mobiļņiks. Sāku rēķināt, cik varētu izmaksāk datu transferēšana TELE2, lai darbinātu ko tādu.

62 minūtes: atmetu rēķināšanu- nepadodas.

61 minūte: atskārstu, ka drīzāk iemācīšos ķīniešu valodu, nekā uzrakstīšu ko dzīvotspējīgu iekš Java. Ideju norakstu.

58 minūtes: mana galvenā (saskaņā ar ekonomikā uzzināto) pamatvajadzība- drošība- ir apdraudēta: skolotājs ķēries manai solu kolonnai klāt, sūta pa diviem pie tāfeles, lai rāda savas zināšanas konkrētajā vielā. Man pagaidām nav ko rādīt.

56 minūtes: vajadzēja paprasīt tiem, kuri iesēdās manā solā, lai iet prom- tur mani līdz nākamajiem Ziemassvētkiem neizsauktu. Ko nu vairs…

54 minūtes: pildspalvai, ar kuru staigāju apkārt -27 grādu salā, gumijas detaļa nu drūp kā maizes garoza. Šīs detaļas pārvēršana putekļos varētu būt lielisks laika kavēklis.

46 minūtes: joprojām drupinu.

45 minūtes: šobrīd man tiešām šķiet, ka mana dzīve nav kā nākas piepildīta.

44 minūtes: o! Starpbrīdis tuvojas!

43 minūtes: sāku intensīvu pulksteņa hipnotizēšanu ar mērķi piespiest to maitu strādāt ātrāk.

41 minūte: vāks, šī stunda bija bezjēdzīgi iztērēta. Ok, neliela pīppauze un tad es ar sirdi un dvēseli ķeršos pie mācībām.

39 minūtes: Puse. Esmu novilcis pusi. Māviens, cik es esmu izsalcis!

37 minūtes: cilvēks informāciju var uzsūkt neapzināti, ja? Tad es vienkārši skatīšos, ko mani nelaimīgie klasesbiedri raksta uz tāfeles, un gan jau kaut kas aizķersies atmiņā.

25 minūtes: pamostos no 10 minūšu ilgas bezsamaņas ar atvērtām acīm.

24 minūtes: rodas ideja aizejot mājās uzrakstīt šo rakstu.

23 minūtes: mans uzticamais kompanjons čujs saka priekšā, ka kaut kas nav lāgā. Paraugoties pa labi, konstatēju, ka uz mani skatoties smejas daži biedri klasesbiedri. Neņemos noskaidrot, kas manī izsaucis viņu jautrību, aizsūtu pāris klusus lāstus un veģetēju tālāk.

21 minūte: spēlēju desas pats ar sevi.

18 minūtes: 3. rindas apdzīvotāji iet pie tāfeles. Es sēžu 5. rindā. Mož tomēr šodien netikšu pie dienišķās publiskā apkaunojuma devas?

15 minūtes: trešrindnieki savus uzdevumus izpildīja gaismas ātrumā un korekti. 4. rinda dodas pie tāfeles. Pisec!

14 minūtes: steidzami vajadzīgs plāns, lai izvairītos no klases priekšas apmeklēšanas.

12 minūtes: plāns gatavs- jāpārsēžās citā vietā. Visu stundu esmu bijis kluss un balts, varbūt pat nepamanīs.

12 minūtes: opciju nav daudz- brīvas vietas, kuras varētu nemanāmi sasniegt, ir divas- man blakus kolonnā pa labi un… pirmajā rindā tieši pretim pedagoga galdam (jā, jā- tur reti kurš izvēlas sēdēt). Šausminošākais ir tas, ka tuvākā vieta man neder, jo es, tur sēdēdams, jebkurā gadījumā sanāktu nākamais pie tāfļas saucamais. Paliek pirmā rinda.

11 minūtes: sāku īsenot savu neganto bēgšanu ar pabīdīšanos sēdēšanai uz beņķa malas. Tā arī palieku, pa pusei karājoties gaisā.

10 minūtes: 4. rinda dodās atpakaļ uz savām vietām. Es, ieņēmis zemo startu, gaidu, kad pedagogs aizgriezīsies un sāks labot šo kļūdas.

7 minūtes: jobcik, pedagogs gan mums neuzticas! Ilgāk par piecām sekundēm muguru neaizgriež…

5 minūtes: paskatos uz savu krēslu un saprotu- 6 minūšu laikā esmu pavirzījies par 20 centimetriem. Tādos tempols līdz 1. solam šodien netikšu. Samierinos ar savu likteni un atsēžos krēslā.

4 minūtes: vismaz savā nezināšanā neesmu viens- ceturtais sols savu uzdevumu atbildes vietā uzrakstījis kaut ko patiešām slimu. Pedagogs pasvīdīs, to labojot.

2 minūtes: joprojām neesmu izsaukts, tātad- esmu glābts! Urā!

1 minūte: vāks, ja būtu mēģinājis klusītēm stundas vidū pārvākties uz otru klases galu, būtu izskatījies pastulbi…

Kaut kas līdzīgs:

1. Vislabākajai izglītības sistēmai pasaulē

2010. gada 19. februāris, plkst. 18.33 - laiks, kad tika publicēts šis raksts.
Kaut arī esam totalitāri, tomēr visus komentārus nenesamies dzēst laukā. Tākā, ja ir kas sakāms, ja vēlies pasūdzēties, uzmest veselīgu (nepārāk vesela tomēr tiks naheranizēta) kritiku, vienkārši izteikt savu viedokli vai pieprasīt alimentus, tad droši vien raksti. Kānekā visiem mums vēl augt un augt...