Izdzīvošanas skola

Bioloģijas stunda. Sēžu pēdējā rindā, lepnā vientulībā. Skolotāja stāsta garlaicīgu murgu, katru atkāpi sākot ar: “Tas ir ļoti interesanti…”. Uz viņas galda stāv savāda paskata klucis, izrādās, tas ir pārakmeņojies sūklis. Pēc tam viņa mums izstāsta, ka, saskaņā ar evolūcijas teoriju, tas varētu būt attāls mans radinieks. Vēl viens iemesls lieku reizi pārdomāt dzīves jēgu.

Manu radagabalu palaiž apkārt pa klasi. Līdz manām rokām tas nonāk pēdējais, jo es joprojām sēžu tālākās rindas vientuļākajā solā. Tad kā reiz kaut kas jāpieraksta. Sapratu, ka nesaprotu, par ko iet runa. Neizslēdzu iespēju, ka man pielec nedaudz lēnāk, kā maniem vienaudžiem. Taču atzīt, ka esmu stulbs, arī negrasos.

Vislabākie ir brīži, kad klasē raksta pilnīgi visi. Ne tikai zināšanas “alkstošie” jaunēkļi un jaunēkles, bet arī pedagogs. Kamēr visi, muguras saliekuši, skribelē, es sēžu un vēroju apkārtni. Idiotiska nodarbe? Visnotaļ. Toties ļoti meditatīva. Šādos brīžos rodas sajūta, ka es zinu ko tādu, ko nezin pārējie klātesošie. Pārākuma ilūzija. Ļoti vēlama nervu sistēmai.

Starp citu, neņemot vērā to visu, es kaut ko arī pagūstu iemācīties…

2009. gada 3. novembris, plkst. 20.18 - laiks, kad tika publicēts šis raksts.
Kaut arī esam totalitāri, tomēr visus komentārus nenesamies dzēst laukā. Tākā, ja ir kas sakāms, ja vēlies pasūdzēties, uzmest veselīgu (nepārāk vesela tomēr tiks naheranizēta) kritiku, vienkārši izteikt savu viedokli vai pieprasīt alimentus, tad droši vien raksti. Kānekā visiem mums vēl augt un augt...