Diletantiskais nedēļas apskats #1

Sveiki, ļaudis!

Šī nedēļa, neskatoties uz personiskajām neveiksmēm, kas izklāstītas iepriekšējā rakstā, bijusi samērā interesanta.

Pirmkārt jau Bauskas sacelšanās (izklausās episki). Izrādās, ja piketi un sapulcēšanās pie dažādām iestādēm Rīgā ir tik ikdienišķa lieta, ka tos vairs nesteidz atspoguļot pat vietējās ziņās, tad drūzmēšanās uz ņekajas šosejas Bauskas apkārtnē ne tikai kļūst par nedēļas ziņu №1, bet arī piesaista specvienības, kura apmācīta satrakotu pūļu savaldīšanā, uzmanību. Bēdīgi, ka tādas akcijas ir jārīko.

Vēsture patiesi atkārtojas- pirms 20 gadiem jau stāvējām par savām tiesībām uz šosejas. Vienīgais mūsu nācijas progress šajos gados- tagad stāvam ceļam perpendikulāri, nevis paralēli. Švaki, ne?

Un pareizi jau Baiba aizrādīja- viena nesankcionēta protesta dēļ atsevišķu slimnīcu nesaglabās. Pilnīgi piekrītu, satiksme jābloķē nevis atsevišķas pilsētas iedzīvotājiem, bet visiem un visur valstī. Tas gan varētu motivēt VM pārdomāt- vai konkrētā reforma ir laba ideja.

Šonedēļ ciest dabūja dažādi sabiedriskā transporta veidi. Divi nepilngadīgi dīkdieņi uzorganizēja šaušanu pa kustīgu mērķi. Tā kā vecāku māla traukus, acīmredzot, bija žēl, par upuri viņu izklaidēm kļuva 15. maršruta trolejbuss. Ekskavātora operātors nepamanīja tādu sīkumu kā vilciens; abi transportlīdzekļi lupatās. Liepājā apdrošināšanas kompānijas reklāma izteicienam “Īstajā vietā un īstajā laikā” piešķīra jaunu nozīmi- nosvila tramvajs.

Bet visvairāk ciest dabūja taksīši, pie tam, vienas firmas. Zaļie brīnumi, “Baltictaxi”. Ko tik ar tiem nav mēģināts darīt- bloķēt, durt, sašaut. Protams, nav normāli, ka tādas lietas darās, kaut gan cilvēcisko vēlmi nodarīt ko nelāgu konkrētā uzņēmuma īpašumam es pat ļoti labi saprotu- atkal pievēršoties tēmai par vēstures periodisku atkārtošanos, jāsaka, ka nu jau tiešām pagalmā ir mežonīgie deviņdesmitie, un kas gan tie būtu par deviņdesmitajiem bez prihvatizācijas supervaroņa Nagļa kunga klātbūtnes.

Ja kaut kas šajā stāstā ir smieklīgs, tad tā ir vicemēra reakcija. Divos vārdos raksturojot- histēriski operatīva. Toties pirmo reizi viņa domnieka karjerā- patiesa un nesamākslota. Nav svarīgi, ka tādas lietas notika arī tad, kad viņš bija satiksmes ministrs. Tagad, lai Dievs nogrābstās, ir aizskarts salātzaļais svētums. Un pret atbildīgajām taksometru firmām būs represijas, kaut gan joprojām nav zināms, vai uz “Baltictaxi” šāva kāds no konkurējošās firmas, vai kādi narkomāni, kā augstākminētajā trolejbusa gadījumā.

Taksometru firmām būšot jāapvienojas. Es ar nepacietību gaidu, vai tas būs jādara tikai mirstīgajām kompānijām, vai arī “Baltictaxi”.

Gribēju uzrakstīt arī kādu labu ziņu- tā, lai nesanāktu parāk depresīvi. Ātrumā nevarēju atrast (vienīgais, Zatlers iepazīstinās ar savu kaķi Čārliju, bet tam arī ir skumja pieskaņa- trusis atmetis čībiņas), tāpēc varu vien ieteikt novērtēt visus labos sīkumus, kas ielenc dzīvi. Lai arī kā kāds augšā tevi kretinētu, tos viņam sačakarēt neizdosies.

2009. gada 5. septembris, plkst. 14.14 - laiks, kad tika publicēts šis raksts.
Kaut arī esam totalitāri, tomēr visus komentārus nenesamies dzēst laukā. Tākā, ja ir kas sakāms, ja vēlies pasūdzēties, uzmest veselīgu (nepārāk vesela tomēr tiks naheranizēta) kritiku, vienkārši izteikt savu viedokli vai pieprasīt alimentus, tad droši vien raksti. Kānekā visiem mums vēl augt un augt...