Gadalaiku maiņa (agresija sakarā ar datumu)

Pienācis laiks, kad vasara ir tikai gandrīz beigusies, bet rudens- tikai gandrīz sācies. Vārdu sakot, ne šāds ne tāds laiks. Teorētiski līdz gadalaiku maiņai palikušas vairāk kā trīs nedēļas, bet man kā statistiski vidējam skolēnam viss tiek mērīts citādās mērauklās.

Gar acīm jau rēgojas, kā nīkstu skolas solā, kad pēkšņi klasē nešpetni un sazin par ko smaidīdams klasē iesperas skolotājs/a. Šo faktu palaist garām nav iespējams, jo skolotājs savu ierašanos dara zināmu, skaļi sakot: “Sveiki, bērni! Kā klājas?” vai arī “Nu ko, mazgadīgie dīkdieņi, tomēr atvilkāties pilnā sastāvā?!”. Replikas raksturs atkarīgs no ieradušās personas. Ne visiem tās ir tipiskas, bet lielai pedagogu daļai gan. Iespējams, tas kalpo kā kaujas sauciens vai aizstāj fanfaras, rau, viedākais un gudrākais pagodinājis klasi ar savu klātesamību. Lai nu kā- klasē sēdošajiem tas sagrauj pēdējās cerības, ka stunda nenotiks, bet nāksies vien ķerties pie akadēmiskā darba. Un tā nākamās 40 minūtes skolēni izliekas, ka cītīgi uzsūc zināšanas, kamēr skolotāji izliekas, ka uztur klasē dzelžainu disciplīnu un neiziet uz kompromisiem, kas varētu traucēt mācību procesu, jo nopietni strādāt par tik šķidru algu nav prāta darbs. Tādā garā deviņus mēnešus.

Labi, labi, būšu melis, ja teikšu, ka nemēdz būt jautri. Skolā ir jautri. Ne tikai tāpēc, ka tur ilgu laiku kopā pavada jauniešu bariņš, kas nosacīti uz laiku ir izolēts no apkārtējās pasaules, bet arī tāpēc, visiem šiem jauniešiem ir kas kopīgs- viņi vairāk vai mazāk pretojās skolā valdošajai sistēmai, kamēr “sistēma” cenšas iebarot savus uzskatus un domāšanas veidu. Paradoksāli. Rezultātā skolēni saliedējas. Huh!

Kaut arī man šķērmi metas no visām izglītības iestādēm, mana skola man vairāk vai mazāk patīk. Šāda situācija, protams, ir pretdabiska, tāpēc RD atbildīgās instances to steidz labot un ir lēmušas manu skolu aizklapēt nahren ciet. Atsevišķs paldies RD par rūpēm, lai man izglītība tiešām riebtos! Ja kādreiz sajutīšos kā nīkulīgs, neviena nemīlēts memļaks un sagribēšu atkārtot kaut ko līdzīgu Kolumbainai, nerīkošu to savā skolā, bet gan Izglītības departamentā. Man šķiet, tā būtu konceptuāli pareizi.

Atkal aizskarta politikas tēma. Nesen domāju, ko lai še’ uzrakstu, kamēr sapratu, ka kaut kā visu laiku nonāku pie politikas. Problēma slēpjas tajā, ka es neko no tās nesajēdzu. Bet, ilgāk padomājot, sapratu, ka Latvijā tas nav šķērslis par to pārgudri spriest. Jo vairāk, daži, kas saprot no politikas vēl mazāk, ar to nodarbojas visaugstākajos līmeņos. Vismaz man tāds iespaids radies. Subjektīvi spriežu, bet kas man var aizliegt? Ko gribu, to runāju, nepatīk, nelasiet, kaut gan mūs reti kurš “lieto”, tāpēc nav jābaidās, ka ar neapdomīgiem izteikumiem varētu aizbaidīt patstāvīgos lasītājus, jo man tādu nav. Tāpēc, kā mēdz teikt mūsu sabiedrības krējums: “Es jūs visus mīlu, ejiet…”

P.S. Jup, esmu nomainījis niku. Gribējās dēvēt sevi latviskāk.

2009. gada 31. augusts, plkst. 13.07 - laiks, kad tika publicēts šis raksts.
Kaut arī esam totalitāri, tomēr visus komentārus nenesamies dzēst laukā. Tākā, ja ir kas sakāms, ja vēlies pasūdzēties, uzmest veselīgu (nepārāk vesela tomēr tiks naheranizēta) kritiku, vienkārši izteikt savu viedokli vai pieprasīt alimentus, tad droši vien raksti. Kānekā visiem mums vēl augt un augt...