Atkal mazākumā…

Rīga. Es iekāpju autobusā, būdams jau gatavībā, turu rokā 50 santīmu monētu. Ierausies pa priekšējām durvīm, nolieku naudu uz letes un gaidu, kad šoferis izsniegs biļeti. Viņš paņem naudu, bet neko vairāk nedara, tikai skatās uz mani. Gaidu, kas nu būs. Sagaidu, šis sāk bļaut:

“Ну, что ты молчишь?! Сколько тебе надо?”

“Debils neesi? Cik biļetes tad var nopirkt par 50 santīmiem?!” Es… nodomāju. Vēlāk gan nožēloju, ka nepateicu, jo nebija spēka strīdēties.

“Одну, б…!” es atcirtu, saņēmu ilgi gaidīto papīra strēmeli un devos apsēsties uz vietu, ko man pēc dažām minūtēm tāpat atņems uzstājīgs pensionārs ar klasisko klaigāšanu pa visu autobusu “Jaunatne gan nekaunīga palikusi! Vecam cilvēkam vietu nedod!” (it kā “jaunatne” nemēdz būt nogurusi).

No sākuma gribēju ar šo stāstu ievadīt pavisam cita veida bloga ierakstu par citu tēmu. Un šoreiz- lai nomētā mani ar bundžām- rakstīšu es pozitīvi. Un pozitīvi es rakstīšu par… e-talonu.

Kad man kārtējo reizi nepamatoti uzbrauca autobusa šoferis, pie sevis nolēmu piekāst “Rīgas satiksmi” un visur turpmāk doties kājām. Bet drīz pienāca laiks, kad atkal biju spiests braukt ar RS, ņēmu savu prihvatizēto etalōnu un devos pie pazīstamās sievietes stūra kioskā, tur uzpildot savu plastikāta draugu, tādā vīzē izvairoties no riska kontaktēties ar atpalikušiem transporta vadītājiem (lai mani nepārprastu- noteikti neuzskatu visus RS darbiniekus par idiotiem, bet atsevišķi darboņi, diemžēl, viņu vidū tādi ir- kā jau pasaulē tas iekārtots). Iemēģinājis roku etalōna lietošanā, sāku nopietnāk apsvērt sistēmas plusus un mīnusus.

Sākumā bija gaisma. Pēc tam Visaugstākais radīja konduktortantiņas, kas andelēja miniatūras papīra biļetes par demokrātiskām cenām. Šos laikus atceros ar patīkamu noskaņu, jo transports bija nedaudz tīrāks un konduktori paši par sevi by deafult- draudzīgi. Bet šos jaukumus varēja baudīt tikai tad, ja transporta salons bija pustukšs. Bet komunālais transports nebūtu tas, kas tas ir, ja tas (gandrīz) vienmēr nebūtu pārpildīts. Tad bija vaļa problēmām. Konduktor-s/e nav dumjš dzīvnieks, neies jau grūstīties un mīcīties, jo tas neietilpst viņa/s pienākumos, sēž sava sāniskajā krēslā kā cara dēls/ princese un gaida, kad pilsoņi izlauzīs logu uz Eiropu pēc biļetes. Kad esi beidzot dabūjis dievišķo braukšanas talonu, tev neviens nejautā, kur gribi stāvēt, atliek ieķerties kādā statiski nofiksētā priekšmetā un stāvēt turpat ejā. Tad katra jauna pietura nes vēl 20-30 brauktgribētājus, kuri arī mēģinās cīnīties par ceļu pie biļetes, bradājot pa tavām kājām un, vajadzības gadījumā, iegrūžot tevi kādam klēpī.

Bet visam labajam, tāpat kā sliktajam un visādam citādam, pienāk beigas. Nāca dzeltenie printeri, saukti par kompostieriem. Tādi bezpersoniski, nevarēja ar viņiem ne par laiku, ne politiku parunāt. Man šie pie sirds negāja, kaut vai tāpēc, ka iemiesoja to pašu problēmu, ko es jau aprakstīju augstāk, tikai vieglākā formā, jo pie tiem radās rindas. Kāpēc? Atbilde ir banāla un triviāla- nu nevarēja nafig to biļeti tik šaurā šķirbā iebāzt. Pašam bija problēmas ar to. Tu iekāp [dod Dievs] pustukšā trolejbusā, pieej pie dzeltenā brīnuma, kamēr gāji, trolejbuss jau sācis kustēties, un mēģini viņā iebāzt savu mikroskopisko talonu. Sākumā dari to ar bezrūpību, bet, kad neizdodās, sāc saspringti koncenrēties, jo viss piedevām vēl kratās braukšanas dēļ. Pēc minūtes un ilgiem, nesekmīgiem mēģinājumiem jau tevi uznāk niknuma lēkme un tu gribi to dzelteno sūdu izmest pa aizvērto logu.

Tas viss var šķist bleķis, jo dzirdēts, ka etalōna ieviešana pie mums esot bijusi blēdība vai nepareizs menedžments, jo iztērēts daudz vairāk naudas, nekā kaimiņos. Nevaru likt roku uz sirds un teikt, ka tā nav. Bet gribu atgādināt, ka Rīga ir lielākā pilsēta visā Baltijā, un pēc ritošā sastāva daudzuma, ko Rīgā vajadzēja aprīkot ar šo sistēmu, neviena cita pilsēta pat tuvu nestāv. Un pie mums dajebkas ir dārgāks.

Tāpat man patīk, ka manis pirktās biļetes, neatkarīgi no to veida, ir piesaistītas man pateicoties personalizētajai biļetei. Un validēšana ir ērta (pierādījums), utt. Ir arī trūkumi, bet par tiem šodien nerunāsim. Kopumā man tas viss šķiet pozitīvi. Gribēju tikai atgādināt, ka pie mums notiek kaut kas labs.

P.S. Šī nav SIA “Rīgas satiksme” reklāma, un es neesmu minētā uzņēmuma darbinieks, kā arī neesmu nekā citādāk ieinteresēts šī uzņēmuma tēla uzlabošanā.

Kaut kas līdzīgs:

1. 9.maija ieskaņās…
2. Izsludinām meklēšanu.
3. Vēl viena ģeniāla reforma.

2009. gada 16. maijs, plkst. 21.16 - laiks, kad tika publicēts šis raksts.
Kaut arī esam totalitāri, tomēr visus komentārus nenesamies dzēst laukā. Tākā, ja ir kas sakāms, ja vēlies pasūdzēties, uzmest veselīgu (nepārāk vesela tomēr tiks naheranizēta) kritiku, vienkārši izteikt savu viedokli vai pieprasīt alimentus, tad droši vien raksti. Kānekā visiem mums vēl augt un augt...