Sociālais pofigisms

Ja man būtu kāda teikšana tur, kur teikšanas nav nevienam cilvēkam, t.i. ikdienas laika apstākļos, tad mēs dzīvotu tik pēc diviem gadalaikiem- vasaras un ziemas. Nu ir pavasaris, kas daudziem ir arī mīļākais gadalaiks ar dabas atmošanos, siltāku laiku un garākām dienām. Bet man šis pagāns nes arī blāķi nepadarītu darbu, kas, sakrājušies, gāžas tieši uz galvas šajā gadalaikā, un dažnedažādām slimībām un zarazām.

Es arī šogad biju saķēris visparastāko saaukstēšanos. Protams, tieši uz to laiku, kad bija ļoti saulains un vasarīgs laiks (pirmajā dienā, kad apmācās un sāka līņāt, es pilnā kaujas gatavībā biju atpakaļ uz strīpas). Saaukstēšanos vispār grūti nosaukt par slimību- tā gan nokauj jebkādu darba prieku (cik nu šā ir), labu pašsajūtu, bet atstāj tieši tik daudz spēka, lai cilvēks būtu rīcībspējīgs. Un atņem labu daļu normālas uztveres un saprāta. Par ko arī pastāstīšu sīkāk.

Tā nu es dažas dienas atpakaļ, apveltīts ar sajūtu, ka uz galvas nēsāju 15 kg kartupeļu, slims un nelaimīgs devos ikdienas gaitās. Dzīvoju vienā no standarta guļamrajona standarta hrušķovkām, kuru ārdurvis aprīkotas ar standarta 3-ciparu mehānisko durvju kodu. Sagadījās, ka, tiklīdz kā izspēros uz galvenās ielas, ar mani dialogu (ja tā to var nosaukt) uzsāka kāda sieviete ar pavisam mazu bērnu. Liktenim labpatikās visu vēl pasliktināt, jo saruna noritēja krieviski.

No sākuma sieviete kaut ko teica. Es ne tā, ka nesapratu kontekstu… Es vispār nesapratu ne vārda. Smagi samirkšķinājis acis, sasprindzināju visus spēkus uz koncentrēšanos un pārjautāju, ko viņa no manis grib. Šoreiz ar pārcilvēcisku piepūli izdevās uztvert atsevišķus vārdu savienojumus un vārdus. Pēc tam sekoja neliels klusuma periods, viņa vēl piemetināja dažus nenozīmīgus faktus un apgalvojumus; pa to laiku viņas skatiens pauda arvien lielāku neuzticību. Es tikmēr centos radīt kopainu par izskanējušo informāciju, cenšoties saprast, kāds pie velna man sakars ar trešās kāpņutelpas otrā stāva iemītnieku dzīvokļa durvīm, pa kurām, pēc šīs pilsones apgalvojuma, es tikko esmu izgājis un kuras pieder viņas draugiem, pie kuriem viņa iet ciemos, un ko viņa īsti būtu sapīpējusies, lai domātu, ka man vispār ir kāds sakars ar to kāpņutelpu, ja reiz es iznācu no citas?! Taču, pats svarīgākais: lai Ulmanis nogrābstās, ko viņa grib no manis???

Šie jautājumi tajā brīdī man likās pārāk komplicēti, kaut arī raisīja ziņkārību, tāpēc nolēmu, ka trešo reizi nejaušajai garāmgājējai likt atkārtot tik garu sakāmo būtu samērā nepieklājīgi, tāpēc izlīdzējos ar pašu piemērotāko atbildi no visām, kādas zinu šādiem gadījumiem: “Эээ… Ну… Я незнаю.”

Arī šoreiz tas izrādījās gana efektīvs, garāmgājēja mani lika mierā ļoti operatīvi. Vēl jo vairāk, kas mani pārsteidza, viņa ātri apcirtās un, paužot zināmu naidu ar man labi dzirdamu murmināšanu, devās prom. Sāku smadzeņot, kas viņu varēja sadusmot.

Kad jau biju aizgājis labi tālu no notikumu vietas, beidzot radās sakarīga doma. Viņa man gluži vienkārši taujāja pēc ārdurvju koda kāpņutelpai, kura atrodas blakus mājas stūrim un pa kurām es tikko biju izgājis, jo vēlējās tikt ciemos pie saviem draugiem, kas dzīvo otrajā stāvā. Mana atbilde, ka es nezinu durvju kodu durvīm, pa kurām tikko iznācu, nu arī man pašam šķita diezgan nekaunīga un melīga attiecībā pret šo dāmu.

Ja kādam patiesi pietika spēka un varonības izlasīt tik tālu (ar ko arī apsveicu), tad var rasties loģisks jautājums- a kāda bļin ir šī stāsta morāle, koa? Maskava atbild: nesen man viens tautietis atgādināja, ka, kaut arī mums tā patīk domāt, globālos mērogos mēs tā īsti neko nevaram mainīt un pasaule varētu iztikt tikpat labi arī bez mums. Katrs no mums esot uzskatāms par īpašu, ko nemaz nemēģināšu noliegt. Katram patīk domāt, ka izdzīvošanas un citi instinkti, kā arī eksistence, ir attaisnojami ar kādu konkrētu misiju, dēļ kā ir daļa no pasaules, ka viņa interesēm ir svars. Ja pret to visu kāds izrāda zināmu neinteresētību, tas var dziļi aizvainot personu. Ja to dara sistemātiski, tad tas jau ir terors, kas pašam upurim var likt apšaubīt savas pastāvēšanas lietderību.

Apkopojot augstāk uzrakstīto vienā teikumā, jāsaka- nav jābaidās kādreiz būt netaktiskam, galvenais- nevajag būt vienaldzīgam! Tāds arī mans novēlējums šinī pavasarīgajā dienā.

Kaut kas līdzīgs:

1. Nabagvīra atombumba.
2. Apēd savu dakšiņu!
3. Kad ir p0hujs.
4. Homo Pozerius.
5. Kad likums par īsu.

2009. gada 11. aprīlis, plkst. 12.43 - laiks, kad tika publicēts šis raksts.
Kaut arī esam totalitāri, tomēr visus komentārus nenesamies dzēst laukā. Tākā, ja ir kas sakāms, ja vēlies pasūdzēties, uzmest veselīgu (nepārāk vesela tomēr tiks naheranizēta) kritiku, vienkārši izteikt savu viedokli vai pieprasīt alimentus, tad droši vien raksti. Kānekā visiem mums vēl augt un augt...