Diena, kad mirst dvēsele.

Piedzimšana. Bērnība. Briedums. Vecums. Nāve. Cilvēka liktenis. Neizbēgams un vienlaicīgi pozitīvs un depresīvs savā būtībā. Cits ir laimīgs, ka viņam dota iespēja dzīvot uz šī Ēdenes dārza, ko sauc par Zemi. Cits atkal jūtas bezspēcīgs un nolemts mūžīgām ciešanām un mokām šajā dieva pamestajā nostūrī. Kāds nu kuram liktenis neizbēgamais.

Bērnība ir laiks,  par kuru rodas divējādas emocijas. Citam tas asocējās ar pašu labāko laiku savā mūžā, laiku, kad neeksistē problēmas, pārpasaulīgās sāpes un ļaunums. Citam atkal to gribas aizmirst. Kāds nu kuram bijis liktenis. Tas viss ir likteņa ziņā- kāda nu tava bērnība bijusi, bet vienu lieta nav tā ziņā. Tas ir bērna prāts. Tas unikālais prāts, kuram nespēj līdzināties nekas pasaulē. Nedz līdz riebumam loģiskie un racionālie pieaugušie, nenormāli gudrie zinātnieki un vīri, dziļo domu meklējošie rakstnieki, dzejnieki, filozofi… Bērna prāts ir unikāls. Tā vienkāršība un skaidrība, zinātkāre un līdz brīžiem, kad viņu irracionalitāte ir bezgala loģiska. Bērns, kad aug viņš alkst būt pieaudzis. Tāpēc, ka tādi ir viņa paraugi- vecāki, skolotāji, radinieki, populāri kultūras darbinieki. Viņš nepacietībā gaida, kad reiz būs pieaudzis un cenšas uzvesties kā pieaugušais. Tad pienāk diena, kad mirst dvēsele. Diena, kad bērna dvēsele mirst un rodas jauna- ‘pieaugusī’ dvēsele, kas cenšās vienmēr darīt ‘pieaugušo lietas’ un ļoti nošķirt ‘bērnu’ lietas no ‘pieaugušo lietām’ . Tās ‘pieaugušās’ dvēseles arī vienmēr cenšās būt nopietna, racionāla un visādi citādi līdz riebumam ‘pārāka’ par bērna dvēseli Cilvēks ir pazaudējis pašu vērtīgāko, kas viņam jebkad ir bijis… Dvēseli. Īsto.

Cilvēks, kad pieaug, viņam ar savu vecumu un pieredzētību ir jāpapildina sava bērna dvēsele. Bērna dvēselei ir jābūt kā bāzei, kuru apaudzējot ar gadu gaitā sakrāto gudrību un rūdījumu iegūst savu visvisvispārāko formu- Laimīga un gudra cilvēka formu.  Bet kāmēr citi, kuriem sava bērna dvēsele ir mirusi, tie tik dzīvo ar tukšo rūdījuma un pieredzes čaulu bez kodola. Viņi nekad nebūs laimīgi.

Esiet kreatīvi. Esiet atvērti. Pie joda, esiet tie, kas jūs esiet, bez šīs ‘pieaugušo’ tēlošanas.

Kaut kas līdzīgs:

1. Kad ir p0hujs.
2. Vienam ļauts otram nē?
3. Blogi, bļ*
4. Apēd savu dakšiņu!
5. Homo Pozerius.

2008. gada 15. decembris, plkst. 20.11 - laiks, kad tika publicēts šis raksts.
Kaut arī esam totalitāri, tomēr visus komentārus nenesamies dzēst laukā. Tākā, ja ir kas sakāms, ja vēlies pasūdzēties, uzmest veselīgu (nepārāk vesela tomēr tiks naheranizēta) kritiku, vienkārši izteikt savu viedokli vai pieprasīt alimentus, tad droši vien raksti. Kānekā visiem mums vēl augt un augt...