Darbatirgus, ziniet…
Dzīve, ValstsAutors: IerindasPilsonis
Es te prātoju- mums te it kā tas bezdarbs sācies. Traka lieta tā bezdarbība, vēl jo vairāk- bezdarbība bez finansiālajiem līdzekļiem. Lai kaut kur mūsdienās iestātos, papriekšu topošajam bosam un vergturim ir jānosūta savs CV un motivācijas vēstule. Vārdu sakot, divi spami A4 formātā. Mans mūšdien kritiskais viedoklis vēsta- šī padarīšana ir idiotisms.
Lūk, kad esam tur, kur esam, tad jau darba devējs nonācis Dieva augstumos. Kur labāk maksā, tur pat par pastnieka darbu iet sīvs cīniņš. Nu, precīzāk, pēc principa “Kurš piemais brauc, tas pirmais maļ”. Un, jā, ar to arī pamato šo dokumentu vajadzību, sak’, varot saprast, kurš labāks kandidāts, un vai kandidāts vispār māk rakstīt… Neskatoties uz to, man šķiet, ka figņa tā ir, nekas vairāk.
Pieņemsim, es gribu būt tas pats pastnieks. Sākumā CV ietvaros man nez kāpēc ir jāpastāsta, kādu pamatskolu kad esmu beidzis, kādas ir manas intereses, varbūt es mākot kādu mūzikas instrumentu spēlēt. Baigi tas kādu tādā darbā interesē? Kāpēc tad nevar kā vecajos labajos laikos, kad aizgāja pie darba devēja un to visu viņam acīs pateica? Ā, starp citu, daudzviet tieši tā arī notiek- sākumā aizsūta CV, bet pēc tam visu tur rakstīto atreferē kādam personāldaļas vadītājam… 
Motivācijas vēstules vispār ir pārākajā pakāpē foršas. Ja no CV vēl var izspiest kādu objektīvu informāciju, tad no motivācijas vēstules… Nu, neviens pat īsti vairs neslēpj, ka tajās sevi jāliela, cik daiļrunīgi vien iespējams. Mēģināšu iztēloties, kāda motivācijas vēstule būtu jāuzraksta, lai kļūtu par pastnieku:
Par sevi es varu teikt… Eh, nu es nezinu, ar ko lai sāk. Nu, teiksim tā- man ir muskuļi kā Hēraklam. Mani draugi, kuri ir deputāti un oligarhi, mani dievina un ir iesaukuši par “Misteru Visumu”. Man ir doktora grāds kodolfizikā, un mans IQ ir 199. Es vienmēr staigāju uzvalkā, braucu savā “Jaguārā”, tāpēc domāju, ka nedarīšu kaunu “Latvijas pastam”.
Kas mani motivē iestāties darbā Jūsu uzņēmumā? Lieliskā pieredze, ko es iegūšu, jauni draugi, un vēl tāds sīkums- šinī sasodītajā valstī valda bezdarbs, un man nav ko rīt!!!
Kaut kas līdzīgs:
- Izsludinām meklēšanu.
- Drošības policija – varas sargsuns?
- Veselīga attieksme
- Par mums tuvā nākotnē
- Rokas nost no naudas…
2008. gada 28. novembris, plkst. 16.03 - laiks, kad tika publicēts šis raksts.
Kaut arī esam totalitāri, tomēr visus komentārus nenesamies dzēst laukā. Tākā, ja ir kas sakāms, ja vēlies pasūdzēties, uzmest veselīgu (nepārāk vesela tomēr tiks naheranizēta) kritiku, vienkārši izteikt savu viedokli vai pieprasīt alimentus, tad droši vien raksti. Kānekā visiem mums vēl augt un augt...
Nauda bezdarba laikos ir gana laba motivācija. Un- kāda tad vēl var būt motivācija “melnajam” strādniekam? Pieredze? Varbūt kādam no daudziem. Bet puse, kas patiesi raksta, ka iet strādāt mazkvalificētu darbu, lai iegūtu pieredzi, melo.
Joprojām domāju, ka tās visas spekulācijas ir tīrā birokrātija.
CV ir jāsūta tāpēc, lai varētu atsijāt 2/3 tādus, kas sūta CV tāpēc, ka māk nosūtīt CV.
Un, ja tu pieteiktos pie manis strādāt tikai tāpēc, ka naudu vajag, es tevi darbā neņemtu. Tā nav motivācija nekāda.
Motivācijas vēstule- tas ir kā pirdiens rītausmā. Pie joda, kāpēc man būtu jāmelo? Kāpēc man jāmelo, ka vēlos iegūt jaunus draugus, pieredzi utt, ja mani interesē tas, cik daudz es šodien atļaušos apēst. Iztēlojies kaprača motivācijas vēstuli… Vēlos iegūt jaunus draugus (miroņus štoļi?), pieredzi (bedres rakšanā?) un vēlme strādāt radošā kolektīvā (mhm, ar tādiem pašiem neveiksminiekiem kā tu)…
Buļļa kakas…
Es patiešām nevaru iedomāties, kas motivē labu kapraci, tāpēc es nekad par kapraci nestrādāšu.
Tik pat labi atradīsi kādu, kas rakstīs “lai es ietu biroja darbu 8 stundas dienā strādāt – kas jūsu idioti esat??? Kurš uz kaut ko tādu ir gatavs??”.
Ja cilvēkam nav ko ēst, tad viņš ir gatavs uz visu.
kaut kādā [mazā] mērā piekrītu Armandam, ka visus tos motivācijas un CV spamus vajag, lai veiktu zināmu atsijāšanu..
BET patiesībā – kakova hrena to visu vajag, ja visi labi zin, ka motivācijas vēstules sastāv no slavinošām standarta frāzēm, kuras iecept var jebkurš subjekts, kurš apguvis copy-paste megamākslu, un tāpat kāds mārrutks tev ievieš drošības sajūtu pieņemt darbā cilvēku, kuram ir labs draugs vai brālēns, kurš māk uzrakstīt labu CV?
Nesaku, ka direktora amatam nevajadzētu CV. Pirmkārt, neesmu vēl īsti sapratis, kam tāda motvācijas vēstule (kur var samelst visu, ko vien grib un, jā, vienkārši “nospiest” no kāda cita), otrkārt: kām tādi zvēri vajadzīgi pilnīgi mazkvalificētos un vienkāršos darbos…