Kad ir p0hujs.

Ir tāda anomālija cilvēkiem novērojama, kuru konkrētāk kā pohujismu nosaukt nevienam nav izdevies. Tā ir tāda dvēseles fāze, kad cilvēkam atslēdzas smadzeņu daļa, kura uztraucas. Tad cilvēkam iestājas vienaldzība pret visu vai konkrētu objektu/subjektu/notikumu/mājdzīvnieku.

Dažreiz tas pasākums ir stipri bīstams. It īpaši, kad p0hujisms pret visu iestājās vēl fiziski, morāli, garīgi, gramatiski un reliģiski nenobriedušā homo sapiensā. Tas beidzas ar to, ka iestājoties pilngadībai attiecīgais subjekts beidz savu dzīvi noslīkstot alkoholā, nosmokot no paša dūmiem, cietumā vai vienkārši padara sev galu sev vistīkamākā veidā. Kāpēc es tik ļoti uzraucos pa jauno paaudzi? Tāpēc ka tie ir tie paši mēs, tikai tālākā nākotnē. Ar šādu jaunatni kā tagad es stipri šaubos, vai mūsu nācija piedzīvos jelkad nākamo atmodu.

Pohujismam ir daudz paveidi. Piemēram, kad cilvēks uzliek mīksto uz darbu, draugiem, visu, neko, sāpēm, dzīvi utt. Pohujs var izpausties arī dažādi. Piemēram kā klajš ignoreišens, noteikumu neievērošana vai apzinīga tā pārkāpšana, kā arī morāles un ētikas normu pārkāpšana. Čikatilo arī bija vienalga. Tāpatās kā Hitler’o’staļinam, kad pavēlēja nožmiegt milijoniem nevainīgu/daļēji vainīgi/vainīgu kadru.

Tāpēc, dzīvojot mūsdienu sabiedrībā, kur tevi kā indivīdu un personību neciena, tad vajag spert atbildes soļus. Atbildes soļi būtu p0huja ieslēgšana uz sabiedrību, maldīgajām un iestāstītajām ‘morāles’ normām, kura paredz, ka praidojošs gejs/transvestīts/pedofīls/nekrofīls/zoofīls sludina pasaulei savu seksuālo piederību un pat propagandē to. Sabiedrībā, kur nauda un persōnīgais īpašums tiek vērtēta augstāk par cilvēka dzīvību. Sabiedrībā, kur cilvēks savu godu aizstāvēt nespēj. Sabiedrībā, kur daudzkārtīgam slepkavam un izvarotājam ir tikpat daudz tiesības (un pat vairāk) kā likumus ievērojošam, cienīgam pilsonim. Tātad tev ir jāieslēdz p0hujs uz visu. Protams, likumu pārkāpt šā vai tā nav labi, bet jādara viss, ko likums neaizliedz. Mums ir atļauts viss, kas nav aizliegts. Jādodas Remi Gaillarda pēdās, kurš dara visu, kas nav aizliegts tajā valstiņā. Tad vēl var nodarboties ar literāro un vizuālo huligānismu (Veidenbauma blogs), tādējādi izraisot reakciju kādos masu medijos. Literārais huligānisms varētu saturēt skarbus vārdus par visu, kas notiek šeit un tagad, un kas nav pareizs. Vot tā tās lietas jākārto. Jo vairāk cilvēki pievienosies pašaugošajai un pašpietiekamajai kustībai, kuru sauc par Pilsonisko p0hujismu, jo vairāk galvassāpes tiem, kas vēlas pakļaut vai vismaz pakontrolēt šo sabiedrību. Slava mums un jums!

Kaut kas līdzīgs:

1. Diena, kad mirst dvēsele.
2. Vienam ļauts otram nē?
3. Modernās un mūžīgās vērtības.
4. Apēd savu dakšiņu!
5. TV šovi- tautas nomierināšanas līdzeklis.

2008. gada 16. novembris, plkst. 23.47 - laiks, kad tika publicēts šis raksts.
Kaut arī esam totalitāri, tomēr visus komentārus nenesamies dzēst laukā. Tākā, ja ir kas sakāms, ja vēlies pasūdzēties, uzmest veselīgu (nepārāk vesela tomēr tiks naheranizēta) kritiku, vienkārši izteikt savu viedokli vai pieprasīt alimentus, tad droši vien raksti. Kānekā visiem mums vēl augt un augt...