Modernās un mūžīgās vērtības.

Šodien, kādā spontānā izkretinizācijas brīdī es sapratu, ka viens no vērtīgākajiem cilvēces izgudrojumiem, blakus ritenim un svirai, ir pārnēsājamais mūzikas atskaņotājs. Dajebkāds. Ja tu, cilvēks, gribi pārtraukt nepanesamu sarunu, tad tev atliek vien pateikt kādu stingru frāzi un, izmantojot oponenta šoka brīdi, iebāzt austiņas ausīs un uzgriezt ko nu tur katrs klausās uz pilnu klapi. Tad saruna ir pilnīgi un neatgriezeniski pārtraukta. Un tad tevi turpina kaitināt tikai sarunu biedra dīdīšanās un tas, kā viņš mokās ko nepateicis. Bet tas ir cits stāsts.

Esmu sācis novērtēt klusuma sniegtās iespējas. Saprotams, skaļa mūzika nav bāžama zem jēdziena “klusums”, es runāju par to, ka dažreiz vienkārši jāpārtrauc tas mūžīgais bazars. Es domāju, ka klusums ir augstāka saziņas forma.

Vārdiem ir plašāka vai šaurāka nozīme. Tomēr tie vienmēr nes konkrētu informāciju, attieksmi, kuru gan var pārprast, bet nevar neuztvert. Vārdi ir ierobežoti savās iespējās un nozīmē, asociācijās. Klusums- ne. Klusums var nenozīmēt neko, bet var arī nozīmēt visu. Klusums ir visaptverošs. Tas bijīgi dod vietu noskaņām un plašam domu lidojumam. Tam nav savas jēgas, tas var iemiesot jebkuru, kura tajā brīdī ir visiederīgākā. Pat tādu, kuru nevarētu izteikt romāna biezuma tekstā.

Rezumējot- es uzskatu, ka tas mēdz būt neveikls, tam dažkārt nav jābūt, bet citreiz tas ir ļoti svarīgs. Tas jāprot lietot. Tā ir mūžīga vērtība.

Nav citu spamu par šo tēmu.

2008. gada 23. oktobris, plkst. 19.24 - laiks, kad tika publicēts šis raksts.
Kaut arī esam totalitāri, tomēr visus komentārus nenesamies dzēst laukā. Tākā, ja ir kas sakāms, ja vēlies pasūdzēties, uzmest veselīgu (nepārāk vesela tomēr tiks naheranizēta) kritiku, vienkārši izteikt savu viedokli vai pieprasīt alimentus, tad droši vien raksti. Kānekā visiem mums vēl augt un augt...